Muzeju nakts vai muzeju drudzis?

Šogad, 19.maijā, Muzeju nakts Latvijā notiks jau astoto gadu. Mēdzam šo akciju dēvēt par tradīciju un, kā aprakstos min akcijas organizatori, par muzeju dāvanu sabiedrībai – Latvijas iedzīvotājiem un viesiem.

Tā kā līdz šim esmu savā muzejā organizējusi gandrīz visas Muzeju naktis, izņemot vienu, kad biju prom no Latvijas garākā studiju atvaļinājumā, varu pārliecinoši teikt, ka esmu akcijas draugu un atbalstītāju pulkā, tomēr…

Jau minēju, ka šogad akcija notiks astoto gadu un, kā jebkurai iniciatīvai, arī šai akcijai jāmainās laikam līdzi, jāpilnveidojas, jātop izvērtētai un uzlabotai. Lai nepārvēstos vien par ķeķsīti muzeju plānotājā vai par "ko tad jūs šogad īsti piedāvājat?" apmeklētāju retorikā.

Izvērtējot Muzeju nakts tradīciju Latvijā, gribu minēt pozitīvo un dažus, manuprāt, apsvēršanas vērtus uzlabojumus.

Sākšu ar lielāko plusu - šo astoņu gadu laikā Muzeju nakts ir kļuvusi par lielāko, pozitīvāko un ilgtermiņā darbojošos Muzeju zīmolu. Muzeju nakts ir spējusi lauzt aizspriedumus, stereotipus, vienot un saliedēt dažādas etniskās grupas, un vienkārši būt par lielisku, mūsdienīgu kultūras pasākumu.

Lielākais izaicinājums, manuprāt, un to atkal secinu no pieredzes, ir apmeklētāju skaita pieaugums. Vismaz lielie Rīgas muzeji ar katru gadu pieaugošo apmeklētāju skaitu vairs vienkārši nevar satilpināt, nerunājot jau par īpašu programmu piedāvāšanu. Ar nostaļgiju atceros pirmās Muzeju naktis, kad apmeklētāju skaits bija kontrolējamā robežās. Tika organizētas speciālas tematiskas ekskursijas, radošās darbnīcas, tika aicinātas mūzikas grupas un muzejos improvizētas kafejnīcas. Tad muzejs uz nakti pārtapa par īstu mākslas, mūzikas, radošuma un dzīves baudīšanas vietu. Cilvēki uzkavējās vairākas stundas vienā muzejā un interesanti pavadīja laiku. Gandarījums bija gan organizatoriem, gan apmeklētājiem.

Vakar, kad apmeklēju Muzeju nakti Bozarā, Briselē, un pavadīju tur gandrīz 3 stundas, baudot mākslu un mūziku un nesteidzīgi malkojot vīnu, vērojot tikpat mierīgi vakara gaitu baudošos cilvēkus mums apkārt, to ar nostaļģiju atcerējos. Gan mums, gan viņiem tas bija notikums. Ar zināmām bažām jāsecina, ka Latvijā ar katru gadu Muzeju naktī pieaug ne tikai apmeklētāju skaits, bet arī muzeja apmeklējuma ātrums. Tāds īsts maratons – “cik muzejus paspēji apskatīt?”,- “jau piecus, bet vēl jāpaspēj apskatīt citi trīs!”. Tā ir reāla dzirdēta saruna. Un šeit nonākam pie tā, ka, lai gan Briseles Muzeju nakts tika dēvēta par Muzeju nakts drudzi, man tā vairāk atgādināja mierīgu, sakārtotu kultūras mantojuma baudīšanu netradicionālā diennakts laikā, piedāvājot īpašu programmu, kurpretim pēdējo gadu pašmāju Muzeju nakts (vismaz Rīgā) akcijas jau gandīz varētu dēvēt par “drudzi”.

Ir jau arī saprotama akcijas rīkotāju dilemma. No vienas puses, gribam pievienoties Francijas organizētajai akcijai, kas nosaka, ka Muzeju nakts apmeklējums ir bezmaksas, gribam arī apmeklējuma skaitu uzaudzināt, jo, būsim godīgi, daži netik populāri muzeji šīs nakts laikā savu gada apmeklējuma skaitu dubulto; tajā pašā laikā katru gadu runājam arī par akcijas piedāvājuma un apmeklējuma pieredzes kvalitāti. Zināms, ka arvien vairāk muzejos akcijas laikā ir pieejamas tikai ekspozīcjas, izstādes vai tikai daļa no muzeja, nepiedāvājot neko īpašu, jo apmeklētāju skaits jau tā pārlieku liels. Bet, jautāsiet, ja jau kvalitāte plok, kāpēc cipari rāda pretējo? Manuprāt, tam ir vairāki aspekti. Joprojām, arī bez īpašā piedāvājuma sniegšanas, daudzi muzeji šajā naktī reizi gadā kļūst draudzīgāki, mīlīgāki un apmeklētājiem pieejamāki. Otrs aspekts – plūstot lielā cilvēku masā muzejs var vairs nelikties tik biedējošs kā, iespējams, tas varētu likties, ja plānojat četrdesmit gadu vecumā to apmeklēt pirmo reizi, pārvarot visas ar to saistītās barjeras - psiholoģiskās, emocionālās, fiziskās utt. Treškārt, noplicinātajā Latvijas ekonimiskajā situācijā, arī bezmaksas ieejas nosacījums nospēlē būtisku lomu, jo informācijas vakuums joprojām ir nesamērīgi liels un daļa apmeklētāju tā arī var neuzzināt, ka atnākt un apskatīt šo visu mierīgi un bez maratona varētu maksājot tikai latu vai pārdesmit santīmus. Daudzi to noteikti izmantotu, īpaši tie, kas katru gadu iebilst, ka šādā masā muzeju apskatīt nav iespējams, bet kopā ar šo masu tomēr steidz izmantot piedāvājumu. Tomēr apzinos, ka daudziem arī šis lats ikdienā ir liela summa par muzeja apmeklējumu, īpaši, ja jānāk kopā ar trim mazuļiem. Raugoties no šī skatupunkta, Muzeju nakti tiešām varam uzlūkot par muzeju dāvanu sabiedrībai. Šeit nu nonāku pie manis jau minētās nepieciešamības veikt uzlabojumus, kaut gatavu atbildi šoreiz nevaru sniegt, jo tas, manuprāt, jāizdara nozarei, organizatoriem, visām iesaistītām pusēm kopā, izvērtējot pasākumu pēc būtības. Bet apmeklētāju plūsmas regulēšanas un kvalitātes uzlabošanas jautājums ir dienas kārtībā. Vai tā būtu iepriekšēja reģistrēšanās pasākumam un bezmaksas ieejas karšu savlaicīga rezervēšana, vai alternatīvas maksas Muzeju nakts organizēšana? Ak jā, vakardienas Muzeju nakts drudzis Briselē iepriekšpārdošanā maksāja 8 eiro, savukārt, ja biļeti kāds gribēja iegādāties pasākuma dienā, tie jau bija 12 eiro (salīdzināšanai, 8 eiro maksā ieejas biļete uz muzeja izstādi, piemēram, Magrita muzejā). Nopērkot Muzeju nakts biļeti bija iespēja apmeklēt 24 Briseles muzejus, braukt bezmaksas norīkotajā autobusā un bonusā līdz marta beigām bez maksas var apmeklēt vēl vienu muzeju pēc izvēlēs, uzrādot Muzeju nakts biļeti. Runājot par apmeklētājiem, tie nebija Latvijas desmiti tūkstošu vienā muzejā, bet es tomēr par akcijas apmeklētāju trūkumu nesūdzētos,- apmeklētāju bija pietiekami, lai organizatori justos apmierināti, muzeju ekspozīcijas un mikroklimats nebūtu apdraudēts un apmeklētāji justos gaidīti un atpūtušies.

Daudzi varētu teikt, ka šī ir tikai lielo muzeju problēma. Iespējams, esmu pat dzirdējusi viedokli, ka muzejus jau neviens nespiež piedalīties, ka muzeji paši var izvēlēties cik daudz rādīs, ko rādīs, cik daudz apmeklētājus laidīs muzejā utt. Jā, tā ir katra muzeja atbildība, bet reizē arī visu mūsu kopējā atbildība, ja reiz organizējam kopēju, visu Latvijas muzeju Muzeju nakti. Un, ja kādam vai vairākiem no lielās muzeju saimes ir konstruktīvi iebildumi, ierosinājumi, neskaidrības, tad būtu nepieciešamība sēsties pie sarunu galda un mēģināt meklēt risinājumus.

Iepriekš jau minēju, ka viennozīmīgi esmu Muzeju nakts idejas atbalstītāju pusē, motivāciju smeļot akcijas potenciālā veidot dialogu ar sabiedrību, veicināt iecietību un kopības sajūtas radīšanu, bet brīdī, kad liekas, ka dialogs nedaudz buksē, kad liekas, ka iestājusies inerce un mēs nevis vērtējam un rosinām uzlabojumus un kopā tos arī izdarām, bet atstājam lietas pašplūsmā, liekas pareizi atgādināt pašai sev un nozares kolēģiem - pārmaiņas nenotiek pašas no sevis, bet ir jāpieņem drosmīgi lēmumi, kur samierināšanās nav uzlabojumu formula.

Jāsaka, ka starptautiskās Muzeju nakts laikā līdz šim vienmēr strādājot pašai savā muzejā, man nav bijusi iespēja apmeklēt šo bezmaksas akciju citās valstīs. Tomēr ir palaimējies pabūt nu jau trīs alternatīvās muzeju naktīs - Berlīnē, Stokholmas Modernās mākslas muzejā un Briselē. Visās bija jāpērk Muzeju nakts pase - ieejas karte. Un ne par vienu no šīm akcijām es nevaru teikt, ka man būtu bijis žēl samaksātās naudas, jo visur tā ir bijusi simboliska, aptuveni tik pat cik būtu izmaksājusi ieejas biļete vienā muzejā, toties kvalitāti, apmeklētāju blīvumu un pēcsajūtu tas ir ietekmējis būtiski. Nav izslēgts, ka izpelnos šašutuma pilnu reakciju, bet es būtu par simboliskas samaksas ieviešanu arī Latvijas Muzeju naktī, pat ja tas nozīmētu Muzeju nakts datuma pārcelšanu. Iegūtos līdzekļus, savukārt, rosinātu novirzīt apsardzei. Nevis, lai radītu policejisku sajūtu, bet lai radītu respektu un drošības sajūtu ne tikai apmeklētājiem, bet arī muzeju speciālistiem, jo mēs šajā naktī darām pieejamu plašām sabiedrības masām mūsu unikālo kultūras mantojumu, mūsu nācijas identitāti veidojušās un joprojām veidojošās vērtības.

Tai pat laikā rosinātu daudz lielāku uzmanību no jauna pievērst Starptautiskajai muzeju dienai 18.maijā, kad profesionālie muzeji tradicionāli ir atvērti sabiedrībai bez maksas.

Zinot, ka šis ir laiks, kad Latvijas muzeji strādā pie Muzeju nakts programmām, gribu novēlēt, lai, neaizmirstot pieejamības, krājuma popularizēšanas un draudzīguma, atvērtības un iekļaujoša muzeja aspektus, muzeji tomēr izvērtē savas iespējas un veido programmas, kas ir cieņpilnas, kvalitatīvas un profesionālas, domājot ne tikai par apmklētāju, bet arī par muzeju speciālistiem, ieguldījumu, atdevi un gandarījumu - gan muzejiem, gan apmeklētājiem.

Kāpēc jābūt iekšā?

Kur iekšā, vaicāsiet.

Latvijas muzeju biedrībā.

Kas ir Latvijas muzeju biedrība?

Nevalstiska organizācija, kura pārstāv valsts, pašvaldību, privāto un autonomo muzeju intereses.

Kas ir Latvijas muzeju biedrības misija jeb galvenais stratēģiskais mērķis?

Celt muzeju nozares prestižu sabiedrībā, daloties pieredzē, attīstot prasmes, iedrošinot inovācijas un nodrošinot līderību.

Ko reāli dara Latvijas muzeju biedrība?

- Uztur muzeju sektora informatīvo platformu www.muzeji.lv,

- Piedāvā profesionālās pilnveidošanās iespējas – semināri un konferences, metodiskā literatūra,

- Piedāvā profesionālās izteiksmes iespējas muzeju nozares speciālistiem – blogs, raksti, komentāri www.muzeji.lv,

- Reaģē uz notikumiem muzeju nozarē kopumā, paužot Latvijas muzejus pārstāvošas organozācijas viedokli, vērtē nozarē notiekošo, aktīvi iestājoties par muzeju interesēm;

- Pārsāv Latvijas muzejus starptautiskās organizācijās un sadarbības tīklos– NEMO http://www.ne-mo.org/, ICOM http://icom.museum/, LEMhttp://www.lemproject.eu/.

Viss uzskaitītais veido Latvijas muzeju biedrības vizītkarti.

Pat ja daži darbi pašlaik ir vēl tikai iedīgļa stadijā, stratēģiskais uzstādījums ir definēts tā, lai 2 – 4 gadu laikā no pēdējo gadu mēreni latentās organizācijas ar savulaik nozari formējošu statusu, profesionāli un abiciozi izvirzot mērķus un veidojot īstermiņa un ilgtermiņa stratēģijas – mēs muzeju sektors ar spēcīgas muzeju sektora pārstāvniecības – Latvijas muzeju biedrības – palīdzību kļūtu par vērā ņemamu konsultatīvu spēku, veidojot nozares kultūrpolitiku.

Jautāsiet, kāpēc tas nav noticis jau krietnu brīdi iepriekš, kad nozares problēmas bija vēl samilzušākas, vismaz jau nu pēc redzamākas reakcijas un kolektīva viedokļa paušanas prasošas. Atbilde ir diezgan skaidra – Latvijas muzeju biedrībai trūka nozares redzējuma un spējas saliedēt nozari kopumā. Mēs visi, krīzi un smagos triecienus mēģinājām pārvarēt katrs savā pārziņas sfērā. Vieniem tas izdevās veiksmīgāk, citiem mazāk veiskmīgi, bet cīnījāmies katrs pats par sevi un tikai nedaudzi aktīvi un entuziastiski nozares pārstāvji iesaistījās citu radniecīgu nozaru organizētās aizstāvības akcijās vai biedrībās.

Tas nelielai atkāpei, bet prātīgāk jau raudzīties nākotnē. Aizvadīto divu gadu laikā esam iezīmējuši LMB prioritātes, modernizējuši muzeju nozari pārstāvošas organizācijas tēlu, spējuši veiksmīgi pozicionēties starptautiskā apritē un pieteikuši “savu balsi” nacionālā līmenī. Jāatzīst, ka viegli un ātri tas neiet, bet pirmie panākumi LMB kontā, manuprāt, iezīmējas.

Jau pēc nepilna mēneša paredzētas LMB valdes vēlēšanas. Man ir liels gandarījums, ka 2011.gada LMB kopsapulcē visi LMB biedri atbalstīja lēmumu, ka, kandidējot šī gada valdes vēlēšanās, pretendentiem būs jāiesniedz īss, bet koncentrēts turpmāko 2 gadu LMB darbības redzējums. Nelielas bažas ir par to, ka pretendenti sabīsies un savas kandidatūras nepieteiks. Bet ceru, ka tās ir nepamatotas bažas. Mums taču nozarē tik daudz perspektīvu, profesionālu un uz attīstību un inovācijām orientētu muzeju speciālistu! Ja muzeja direktors domā, ka nebūs laika pilnvērtīgi veikt valdes locekļa pienākumus, izvērtējiet un izvirziet savus muzeja komandas biedrus! Speciālists taču pārstāv muzeja viedokli un visi kopā valdes locekļi pārstāv, aizstāv un veido nozares viedokli.

Nonākam pie jautājuma, ar kuru sāku šīs pārdomas – kāpēc jābūt iekšā?

Lai profesionāli pilnveidotos un pozicionētu sevi (gan kā indivīdu un nozares profesionāli, kā kolektīvo LMB biedru, gan arī kā nozari kopumā) kā aktīvu spēlētāju kultūrpolitikas sfērā.

Mūsu ir daudz (pēc notikušajām muzeju reorganizācijām Latvijas muzeju biedrībā ir 92 kolektīvie biedri jeb muzeji) un mūsu viedoklim ir jātop dzirdētam un saklausītam. Mums ir jāizvirza profesionālas un faktos balstītas prasības, jāpauž nozares viedoklis un jāspēj sadzirdēt patērētāju, kultūrpolitikas un izglītības politikas veidotāju, un sadarbības partneru viedoklis. Mums sevi ir jāapzinās un jāpilnveido kā saliedētu muzeju nozares profesionāļu komandu.

Informācija par kopsapulci un pieteikšanoshttp://www.muzeji.lv/lv/museums/museums-association/2012/latvian-museums-association-s-annual-conference/

Kā uzrakstīt labu preses lapu?

Ceturtdien, 9.februārī vadīju Latvijas muzeju biedrības organizēto praktisko semināru “Kā uzrakstīt labu preses lapu?” Šis seminārs bija īpašs divu iemeslu dēļ. Jau vairāk nekā pusgadu administrējot www.muzeji.lv, novēroju, ka daudziem muzejiem joprojām grūtības rada sava produkta vai pakalpojuma pozicionēšana preses lapas vai preses relīzes formātā. Radās doma par metodiskas palīdzības nepieciešamību. Otrs iemesls, kāpēc seminārs bija īpašs – nelielais dalībnieku skaits – 6 muzeju speciālisti (aukstuma dēļ gan 2 no 6 ziņoja par saslimšanu). Dalībnieku skaits likās tiešām veiksmīgs, jo jāņem vērā kautrīgums un atturība izteikties, kur nu vēl savas nezināšanas izrādīšana un jautājumu uzdošana lielā semināra dalībnieku pulkā. Šajā gadījumā nelielajā grupā darbs noritēja samērojot teorētiskus ieteikumus, formulas, praktiskus novērojumus, kļūdu izvērtējumus un dalībnieku jautājumus un novērojumus no prakses.

Par cik arī man šāda strādāšana mazā grupā, kas paredz pilnīgi citu pedagoģiskā darba metodi, bija pirmo reizi, vienojāmies, ka dalībnieki ne tikai mācīsies, bet arī vērtēs semināra formātu un iesūtīs savu vērtējumu par semināra norisi. Ar nepacietību gaidu vērtējumu, arī pati nojaušot semināra veiksmes un pieļautās kļūmes.

Pēc trīs stundu semināra, liekas nepieciešami izdarīt personiskus secinājumus. Semināra materiālu nepārstāstīšu bloga formātā, bet galvenos uzsvarus gribu salikt gan.

Kā tad uzrakstīt labu preses lapu?

1. Preses lapa jāraksta skaidri un rakstītājam būtu jānodefinē, kam preses ziņa tiek rakstīta.

2. Preses lapa nav pasākuma apraksts vai anotācija. Pirmkārt, tas ir medijiem domāts vēstījums.

3. Preses lapu varam rakstīt ne tikai par pasākumu vai izstādi, bet arī par personāla, speciālista vai muzeja sasniegumiem, jauniem produktiem un pakalpojumiem, īpašiem notikumiem. Sasaistot šo semināru ar 10.februārī notikušo LMB semināru “Kā inovatīvi izmantot muzeju krājumu?”, jāsecina, ka lielisks preses materiāls var tikt veidots gan par virtuālo muzeju, gan mēneša priekšmetu, gan arī akciju “Viens gads muzeja krājumā”. Muzejos tik daudz interesantas lietas tiek darītas, bet ne vienmēr protam interesanti un, galvenais, profesionāli, par to pavēstīt iespējamajām ieinteresētajām mērķauditorijām.

4. Preses lapas mērķis ir ne tikai vēstīšana par notikumu un pasākumu, bet arī stāsta, leģendas radīšana, kā arī uzmanības pievēršana līdz tam nezināmam muzeja priekšmetam, kolekcijai vai piedāvājumam.

5. Rakstot preses lapas bieži aizmirstam, ka tās domātas nevis citiem akadēmiķiem, zinātniekiem, pētniekiem, novadpētniekiem, bet gan žurnālistiem, redaktoriem, lasītājiem. Domā kā lietotājs!

6. Raksti interesanti! Ja pats nespēj pārlasīt savu preses lapu, tad tā ir pirmā pazīme, ka preses lapa nav laba. Taču jāatceras, ka interesantais ir jāpasniedz profesionāli!

Izvērtējot biežākās kļūdas, lai cik tas dīvaini liktos, muzeji joprojām grēko tieši ar neuzmanības, es tās sauktu par “attieksmi veidojošām” kļūdām:

1. pasākumu, izstāžu, akciju sākuma un beigu datumi nereti pazūd;

2. preses lapa tiek sūtīta pēdējā brīdī;

3. e-pastam nav nosaukuma vai pavadošā teksta, tikai pielikums;

4. preses lapai nav pavadošā vizuālā materiāla;

5. nepareiza vai pavirša fotogrāfiju atlase – ļoti lielas, ļoti mazas, intrigu neradošas, neaktuālas;

6. preses lapas vietā tiek sūtīta afiša;

7. preses lapai nav autora, kontaktu.

Šīs ir tikai nedaudzās sīkās kļūmītes, kas rodas preses lapu sastādītājiem, bet regulāri saņemot šādas ziņas, tas kļūst kaitinoši un, bezšaubām, rada viedokli par sūtītāju. Daudzas no pieminētajām kļūmēm ir viegli novēršamas, uztaisot speciālu muzeju preses lapas formulu – no kā preses lapa sastāv, kur jāliek svarīgākie uzsvari, kā pareizi parakstīt preses lapu utt.

Internetā atrodami daudzi labi palīgmateriāli iesācējiem, tāpat nu jau var pašpikot no daudziem muzejiem, jo arvien vairāk Latvijā ir muzeju, kuri saprot preses lapas nozīmi, veidojot iestādes publisko tēlu. Arvien lielāka nozīme tiek pievērsta gan saturam, gan dizainam un regulārai preses lapas uzlabošanai. Arī šajā ziņā kļūstam arvien profesionālāki. Un, manuprāt, muzeji viens otram padomu nekad nav lieguši. Papētiet, kura muzeja preses lapas šķiet labākās, un apjautājieties kolēģiem pēc padoma.

Ja vien zina dažas preses lapas formulas, iemācās savu ziņu redzēt no lietotāja viedokļa un nepieļauj muļķīgas neuzmanības kļūdas, uzrakstīt labu preses lapu nav nemaz tik sarežģīti.

Lai labi rakstās!

Muzeju profesionālis lasa

2010.gada nogalē un 2011. gadā izdotā muzeju nozares “Noteikti jāizlasa!” literatūra. Inetas Zelčas Sīmansones izlase

Divas pēdējās dienas intensīvi dzīvojot līdzi Eunamushttp://www.eunamus.eu/ organizētajai Eiropas Nacionālo muzeju konferencei Briselē, atklāju, ka neesmu izlasījusi Lesteres profesora Simon Knell un viņa darba grupas veidoto grāmatu “National Museums: New Studies from Around the World” (izdota: dec, 2010), kam obligāti būtu jābūt katra muzeologa vai muzeju profesionāļa grāmatu plauktā.

Tostarp, atcerējos par vēl vienu iztrūkumu savā grāmatu plauktā – “The Routledge Companion to Museum Ethics. Redefining Ethics for the Twenty-First Century Museum”, edited by Janet C. Marstine (izdota: jūn, 2011). Par šo grāmatu ieinteresējos oktobrī Somijā, kad “The Learning Museum”http://www.lemproject.eu/ projekta partnerorganizācijas – Denveras universitātes profesore Christina Kreps, diskutējot par uzskatu maiņām muzejos, rādīja šo grāmatu, kurā publicēts arī viņas raksts, un man par pārsteigumu teica, ka arī muzeju ētika piedzīvojot straujas pārmaiņas. Līdz tam nebiju iedomājusies par muzeju ētikas mainīgo dabu, bet, izšķirstot izdevumu, bija sajūta – noteikti jāizlasa, jo autori uz ētiku skatās pavisam citā, neierastā rakursā.

Abas grāmatas ir iegādājamas, veicot pasūtījumu http://www.amazon.com, tikai ņem vērā, ka nepieciešama kredītkarte, man pirmoreiz pasūtot bija liela vilšanās, kad, uzpildījusi virtuālo iepirkumu grozu, grasījos veikt maksājumu, bet mana algas karte tika klasificēta kā nederīga maksājuma veikšanai.

Kopš studijām Lesterē, kad laiks tika sadalīts tikai starp studijām un muzeju literatūras “aprīšanu” (īsta studenta idille bija svaigi atvērtā universitātes bibliotēka, bet arī nelielajā universitātes shopā ar KKF atbalstu studējošs profesionālis varēja šo to iegādāt), jāatzīst muzeju literatūrai esmu pievērsusies sistēmiski, apzinot man specifiski interesējošo jaunāko literatūru un cenšoties to izlasīt, taču daudz mazākā intensitātē nekā Lesteres posmā. Liels atspaids un iedvesmas avots šajā pēcstudiju posmā bija Lielbritānijas muzeju asociācijas bagātīgā mājaslapahttp://www.museumsassociation.org/home, kur, ja vien tu esi biedrs un tev ir savs pieejas kods rakstiem, var izlasīt praktiski visu par aktualitātēm muzeju pasaulē gan teorijā, gan praksē. Muzeju profesionāļi man varētu pārmest pārlieku aizraušanos ar Lielbritānijas muzeju studiju skolas jeb tradīcijas citēšanu, popularizēšanu un reizēm arī savveida “pielūgšanu”, taču kopš esmu šo skolu iepazinusi, kur muzeju prakse pierāda tavas teorētiskās zināšanas, īsti kontinenta teoretizējošajai muzeoloģijai nepiekrītu. Tas tā, lai veidotos pamats diskusijām ar dažiem citiem Latvijas kolēģiem, kuriem tuvāka šķiet kontinentālā muzeoloģija. Kaut gan atzīstu, ka, piemēram, vakar konferencē mani ļoti aizrāva Šveices muzeologa Martina Šērera referāts. Nenoliedzami laba muzeoloģiskā doma attīstās arī Krievijā, tikai atkal - vairāk uzturoties rietumos, pie Krievijā izdotajām grāmatiņām pagaidām neesmu iemanījusies tikt.

Savukārt, atkal raugoties tuvākajā nākotnē, šķiet arvien aktuālāka kļūs specifiskas literatūras “aprīšana” un ne tikai muzeju jomā, jo esmu nolēmusi sistēmiski pievērsties mārketinga menedžmentam.

Izvērtējot 2011.gadā iznākušās (angļu valodā pieejamās) muzeju nozares grāmatas, mans nozares “Noteikti jāizlasa!” 

Galvenais akcents uz man tuvajām interpretācijas, pieejamības un sociālo mediju muzejos tēmām:

“Museum Gallery Interpretation and Material Culture” (Routledge Research in Museum Studies), by Juliette Fritsch

“Social Design in Museums: The Psychology of Visitor Studies Volume One” and “Social Design in Museums: The Psychology of Visitor Studies Volume Two”, by Stephen Bitgood

“Museums at Play: Games, Interaction and Learning”, by Katy Beale

“Teaching in the Art Museum: Interpretation as Experience”, by Rika Burnham and Elliott Kai – Kee

“Creativity and Technology: Social Media, Mobiles and Museums”, by James E. Katz, Wayne LaBar, Ellen Lynch

Taču nevaru atturēties, atsevišķi neizdalot mākslas muzejus un muzeju ilgtspēju:

 “The Museums of Contemporary Art”, by Jesus Pedro Lorente

"Sustainable Museums: Strategies for the 21st Century”, by Rachel Madan

“Transforming Museums in the Twenty-first Century” (Heritage: Care-Preservation-Management), by Graham Black

Visas šīs grāmatas (un simtiem citu bezgala jauku un noderīgu muzeju nozares grāmatiņu) var iegādāt http://www.amazon.com.

Voluntieri muzejā - plusi un mīnusi

Šis blogs ir neliels kopsavilkums.

Pirmkārt, ir aizvadīta darbīga un, manuprāt, komandas garu stiprinoša pirmā nedēļa kopā ar 2 burvīgām Budapeštas mākslas muzeja voluntierēm (Grundtvig Senioru mobilitātes projekta eeVa pirmajām dalībniecēm), LNMM voluntieriem un manām LNMM Komunikāciju nodaļas kolēģēm. Darbs turpinās arī šonedēļ un nākamnedēļ, bet iespaidu jau gana daudz, lai dažus secinājumus izdarītu.

Otrkārt, piektdien, 20.janvārī notika Latvijas muzeju biedrības seminārs “Voluntieru darbs muzejā” un arī šajā sakarā ir jāsummē secinājumi par ieguvumiem, izaicinājumiem un rezultātiem, kas pavada brīvprātīgā darba tradīciju ieviešanu muzejā.

Bloga nosaukums nav oriģināls, bet tieši šadā veidā ar plusiem un mīnusiem šoreiz liekas pareizāk veidot kopsavilkumu. Īpaši, ja tas tiek darīts balstoties savā un organizācijas pieredzē. Par voluntieru / brīvprātīgo – gan viesu no Budapeštas, gan LNMM voluntieru – pieredzi kopsavilkums sekos, visdrīzāk, kad būsim šo trīs nedēļu pirmo maratonu noslēguši, uzklausījuši ne tikai pirmās nedēļas viedokļus, bet veikuši visa procesa izvērtējumu, izdarījuši lielākus secinājumus un nedaudz iezīmējuši nākotnes redzējumu.

Kā viens no pirmajiem nosacījumiem, diskusijā par brīvprātīgo darba iespējām, jāmin motivācija. Galvenokārt, motivācija no muzeja puses. Kas ir tie nosacījumi, kāpēc gribam brīvprātīgos palīgus iesaistīt muzeja darbā? Vai tikai pašreiz modē esošās brīvprātīgo programmas? Ceru, ka nē. Profesionāli vērtējot, muzeja motivācijai būtu jābūt stratēģiski izsvērtai, domājot gan par muzeja iespējām, gan prioritātēm, gan arī par tik praktiskām lietām kā brīvprātīgajiem darāmie darbi, darbinieku skaits muzejā un speciālistu komunikācijas prasmes. Atbildiet uz jautājumiem – kāpēc muzejam ir svarīgs voluntieru darbs? Ko labu voluntēšana muzejā dos pašam dalībniekam? Kā mēs strādāsim kopā? Vai muzeja personāls tam ir gatavs? Kas būs tie darbiņi, kuros iesaistīsim brīvprātīgos? Kāda būs programmas struktūra? Vai esam pietiekami elastīgi un, izvērtējot pirmo pieredzi, esam gatavi programmā ieviest izmaiņas? Iespējams, muzejam pašlaik ir citas prioritātes?

Ja ar muzeja / institūcijas motivāciju viss kārtībā, tad tas ir pirmais programmas pluss, ja motivācija klibo, iesaku šobrīd no idejas par voluntieru iesaisti atteikties.

Otrs savarīgs nosacījums, protams, pašu brīvprātīgo motivācija. Un šeit varam dalīties LNMM pieredzē – pirmkārt, ir skaidri jānodefinē, ko voluntieriem lūgsim darīt, kā viņiem “maksāsim”, kā pateiksimies un novērtēsim, bet arī ko no viņiem prasīsim un kā viņu veikumu uzskaitīsim. Ir jābūt stingriem atlases principiem, kādām kvalitātēm ir jāpiemīt cilvēkiem, kurus muzejs grib redzēt savā komandā kā brīvprātīgā darba veicējus. Šādu kritēriju esamība ir otrais pluss, neesamība – liels mīnuss, kas reizē nosaka arī to, ka pat vismotivētākais programmas dalībnieks, neredzot kritērijus un stratēģiju no paša muzeja puses, vienā brīdī kļūs nemotivēts.

Liela nozīme šajā procesā ir programmas koordinatoram – spēja reaģēt uz situāciju, labas komunicēšanas spējas, iejūtīgums, spēja veidot komandu, spēja dzirdēt un uzklausīt viedokļus, kā arī spēja būt programmas “mammai vai tētim”. Ja koordinatoram / programmas vadītājam šādas īpašības un spējas piemīt, tas ir vēl viens pluss, runājot par brīvprātīgo darbu muzejā.

Manuprāt, veiksmes ķēdes viens no nozīmīgākajiem posmiem, ir apmācības. Brīvprātīgo apmācības ne tikai programmas sākumā, bet, jo īpaši, procesa gaitā. Svarīgi papildināt zināšanas arī programmas vadītājam, koordinatoram, jo elastīgums un jaunu prakšu apguve, pašlaik vēl zīdaiņa stadijā esošajam brīvprātīgo darbam muzejos, ir noteicošā, lai pēc gadiem teiktu: Mēs to lieliski izdarījām! Jau pašlaik, izvērtējot LNMM praksi, mēs varam teikt, ka šo dažu gadu laikā, esot atvērtiem jaunām idejām, praksēm un literatūrai, tāpat diskusijām ar pieredzējušākiem kolēģiem rietumu muzejos, mēs esam ļoti daudz mācījušies, mainījušies, pilnveidojušies un, galvenais, šīs zināšanas varam izmantot ne tikai vienas programmas ietvaros, bet arī komunikācijas procesa ar apmeklētāju nodrošināšanai kopumā. Gatavība tālākizglītībai un apmācībai (gan speciālistiem, gan voluntieriem) ir vēl viens pluss procesā. Un otrādi, manuprāt, programma nonāks strupceļā, ja to izveidosiet un uzskatīsiet, ka tā ir lieliska, laika gaitā neatradot motivāciju to pilnveidot.

Nedaudz jau pieminēts iepriekš, bet ļoti nozīmīgs ir pats process – programma, aktivitāte, brīvprātīgā darba veikšana. Ir svarīgi jautājumus un izvērtēšanu veikt ne tikai programmas / procesa sākuma posmā, bet arī programmas laikā – komentāru uzklausīšana un viedokļu dzirdēšana, diskusijas un no tām izrietošie uzlabojumi, kā arī tālākas apmācības. Un svarīgi atcerēties – lai process būtu veiksmīgs, ir jāuzklausa ne tikai brīvprātīgo viedoklis, kas bez šaubām ir ļoti svarīgs, bet ir jāatrod laiks arī muzeja viedokļa uzklausīšanai, izvērtēšanai, secinājumiem. Ko domā koordinators, ko domā iesaistītie speciālisti? Vai ieguvēji ir gan brīvprātīgā darba veicēji, gan muzejs? Ja jā, tad tas ir pluss par labu programmai, ja nē, tad atkal nepieciešams izvērtējums – vai turpinām, vai uzlabojam, vai kaut ko kancelējam.

Pašreizējā programmas attīstības stadijā, tie ir svarīgākie secinājumi.

Bet der atcerēties, kā jebkurai programmai vai darbam, ko darām, arī brīvprātīgo programmai, mūs ir jāiedvesmo. Ja programmas veidotājs un līdz ar to arī institūcija būs iedvesmoti un motivēti, tad arī rezultāts būs lielisks.

Gada summa

Jauno gadu sagaidot, pēc institucionāla ieraduma tiek summēts gada laikā paveiktais.

Latvijas Muzeju biedrībai 2011.gads noteikti bija ļoti rosīgs, enerģiju pieprasošs, bet vēl vairāk pozitīvu lādiņu un profesionālu gandarījumu sniedzošs.

Ja uzsvaru liekam uz skaitliskajiem rādītājiem, tad varētu teikt, ka LMB šogad ir piedalījusies maratonā – mēnesī vismaz viens seminārs muzeju speciālistiem (atskaitot vasaru, kad tomēr nenotika dīkstāve un bija intensīvs darbs pie jaunās mājaslapas izveides, bet par to atsevišķi). Īsts semināru maratons, sākot ar “Izstādes anatomiju” janvārī, kam sekoja “Voluntieri muzejā”, “Gimenēm draudzīgs muzejs”, “Muzeji un sociālie mediji”, “Mājaslapa kā mārketinga instruments”, “Muzeja mārketings”, “Ideālais muzejpedagogs” un noslēdzot ar lielisku, nākotnē iezīmētu apjomīgu LMB projektu, semināru “Priekšmeta stāsts”. Protams, maijā tradicionālās muzejdienas un gada noslēgumā tradicionālā Muzeju direktoru un vadītāju gada atskaites sanāksme un, skaitliski padarīto mērot, LMB caur šiem pasākumiem uzrunājis un profesionāli pilnveidoties palīdzējis vairāk nekā 700 Latvijas muzeju speciālistiem.

Tā padarīto darbu sarakstā izskatās semināri un pasākumi, kas bez šaubām gandarī. Paldies visiem tiem, kas piedalījās LMB semināros, liels palies visiem lektoriem, kas dalījās pieredzē un zināšanās un vēl lielāks paldies muzejiem, kuros šie semināri 2011.gadā notika. Paldies Latvijas Dabas muzejam, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejam, Rīgas Motormuzejam, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejam, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejam un īpaši liels paldies Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Paldies Mārai Lācei par atbalstu un koleģiālu, dažreiz arī personisku padomu!

Ja, savukārt, vērtējam padarīto no kvalitatīvā jeb NOZARES TĒLA VIEDOKĻA, tad šogad gandarījums ir īpaši liels. Un ļoti gribētos ticēt, ka tas ir tikai labs sākums, pirms lielāka veikuma.

2011.gada vidū tika atklāta LMB jaunā, modernizētā mājaslapawww.muzeji.lv. Mājaslapa tika modernizēta ar KKF atbalstu. Jāatzīst, ka vēl daudz uzlabojumu veicami, bet jau pašlaik varam ar gandarījumu teikt, ka lapa ir izdevusies. Un tas ir nevis tikai mūsu pašu pašapmierinātais vērtējums, bet kolēģu, lietotāju un nejaušu lapas apmeklētāju viedoklis. Prieks par daudziem, jo daudziem pozitīvajiem vērtējumiem, tāpat prieks par konstruktīvu kritiku – to paturam prātā un mēģinām risināt. Mājaslapa veidota tā, lai katrs interesents atrastu sev ko interesantu un noderīgu, arī pilnveidojošu un izglītojošu. Man kā muzeju komunikāciju speciālistei, kura 9 gadus mēģināja muzeja apmeklētājus dalīt pēc interesēm, vecumiem, vēlmēm un piedāvāt katram savu abilstošu programmu, kopā ar komandu veidojot šo lapu nebija grūti atmest šo veco stiķi, taisni otrādi, tas nāca tikai par labu, jo mājaslapā ieintegrējām dažādām vēlmēm un interesēm atbilstošus piedāvājumus. Ir sadaļas, kuru galvenā mērķauditorija ir muzeju speciālisti, piem., Muzeju speciālistiem, Intervijas (kaut gan daži nemuzejnieki ir atzīmējuši, ka gaida tieši jaunākās intervijas). Un tad ir īpašās sadaļas visplašākajam iespējamajam muzeju apmeklētāju lokam, piem., Aktualitātes. Pagaidām mēs vēl tikai cenšamies, bet mūsu mērķis ir būt par drošticamāko informācijas avotu, ja plānojat kādu dienu iet uz muzeju un jātiek skaidrībā, ko tad kurā muzejā šodien piedāvā.

Aktualitāšu sadaļai jākļūst par Jūsu ceļvedi. Drošticamu ceļvedi.

Galvenajām sadaļām ir komentēšanas un patīk/nepatīk iespējas. Mēs priecājamies par katru komentāru un ceram, ka diskusiju kultūra attīstīsies, pilnveidosies un būs patiesi auglīga gan mums kā produkta piedāvātājiem, gan jums kā lietotājiem. Atkal jāpiezīmē, ka mēs gaidam ne tikai slavas dziesmas muzejiem un savam darbam, bet arī konstruktīvu kritiku. Es gribētu uzsvērt - konstruktīvu, jo paturam tiesības žultainu, nekorektu informāciju no savas lapas izņemt.

Neiztrūkstoša jaunās mājaslapas sastāvdaļa ir sociālo mediju klātbūtne – mājaslapa savienota ar twitter kontu, facebook un LMB blogu, tāpat Jūswww.muzeji.lv atrodamās ziņas varat pārtvītot un citādi dalīties ar draugiem, radiem, kolēģiem un paziņām.

Ļoti liels profesionāls prieks par blogu sadaļu, jo tur varat lasīt muzeju speciālistu pārdomas, komentārus un paši komentēt. Tas ļauj turēt roku uz pulsa un katru nozares aktualitāti komentēt. Aicinu arī citus kolēģus vai arī kādu muzeja apskatnieku ne no muzeju nozares, kas ir gatavs regulāri paust savas domas par muzeju nozari un muzejos notiekošo, piebiedroties!

Ar patiesu profesionālu prieku vērojam, ka mājaslapas lietotāju skaits katru mēnesi pieaug – ne astronomiskos ātrumos, bet proporcionāli mūsu ieguldījumam, satura kvalitātei. Te jāsaka liels paldies visiem muzejiem par aktuālo, interesanto un savlaicīgo ziņu iesūtīšanu. Arī šajā jomā speram tikai pirmos, bet diezgan pārliecinošos soļus. Mācamies rakstīt interesanti, mācamies pasniegt ziņas “garšīgi”.

Turpinot izvērtēt kvalitatīvos veikumus, jāatzīmē starptautiskā sadarbība. Latvijas muzeju biedrība jau otro gadu ir Eiropas Muzeju organizāciju sadarbības tīkla (NEMO) http://www.ne-mo.org/ biedrs un kopš 2010.gada beigām arī Starptautiskā sadarbības tīkla “Muzejs, kurš mācās” (LEM)http://www.lemproject.eu/ asociētais partneris.

Skatoties nākotnē, jāiezīmē šo sadarbību būtiskā loma Latvijas muzeju nozares tēla pozicionēšanā Eiropas mērogā. Gluži kā intervijā LMB mājaslapā atzīmē LNVM direktors Arnis Radiņš: Mēs noteikti esam konkurētsējīgi! Pievienojos Arnim Radiņam, piekrītot, ka mēs esam konkurētspējīgi, bet sava vieta starptautiskajā arēnā ir, pirmkārt, jāiekaro un, otkārt, kvalitatīvi un profesionāli jānopozicionē.

2012.gada lielais notikums būs LNMM un LMB rīkotā startautiskā konference “Starpkultūru dialogs un sociālā kohēzija muzejos” (Intercultural Dialog and Social Cohesion in museums), kura notiks aprīlī Rīgā un pulcinās muzeju profesionāļus no vairāk kā 17 valstīm. Konference notiks LEM projekta ietvaros. 

Vēl iezīmējot 2011.gadā iesākto un 2012.gadā par LMB prioritāti uzskatāmo darbu, jāmin projekts “Vērts redzēt Latvijas muzejos”, kas paredz līdz 2014.gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, izveidot Latvijas muzeju kopīgu virtuālo ekspozīciju, kur katrs no Jums un mums varēs komentēt un veidot savu Latvijas vēstures stāstu. Vairāk par šo projektu, lasiet http://www.muzeji.lv/lv/blogs/ineta-zelcha-simansone/priekshmeta-stasts/

2012.gadā vēlot auglīgas sadarbības un profesionālu izdošanos,

Ineta Zelča Sīmansone,

Latvijas muzeju biedrības priekšsēdētāja

Muzejs un voluntieri. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) pieredze

Pirmdien, 16. janvārī LNMM ierodas divas pirmās seniorvoluntieres no Budapeštas mākslas muzeja, Ungārijā, lai muzeju un Muzeja Vēstnešus iepazīstinātu ar Budapeštas mākslas muzeja brīvprātīgā darba praksi, kā arī no LNMM speciālistiem un brīvprātīgā darba veicējiem uzzinātu par programmas "Muzeja Vēstneši" darbību, piedalītos aktivitātēs un apgūtu LNMM Vēstnešu programmas nianses.

Vizīte notiek Grundtvig atbalstītā Voluntieru senioru mobilitātes projekta ietvaros (2011 - 2013). Projekts paredz pieredzes apmaiņu. Šoreiz pieredzi gūs muzeja brīvprātīgie palīgi un pēc tam ar šo pieredzi dalīsies savos muzejos.

Jau pašlaik, koordinējot mobilitātes dalībnieku programmu, ir skaidrs, ka šī projekta ietvaros mācīsies ne tikai mobilitātes dalībnieki – seniori voluntieri, bet arī iesaistītie muzeji un visi muzeju brīvprātīgā darba programmā iesaistītie dalībnieki. Uzzināsim un dalīsimies pieredzē ne tikai par Voluntieru programmu Budapeštas mākslas muzejā, Brīvprātīgo programmas iecerēm LNMM, bet arī veicināsim starpkultūru dialogu un papildināsim profesionālās zināšanas. Jauns izaicinājums visiem iesaistītajiem.

Projekta ietvaros jaunas, interesantas lietas uzzinās ne tikai mobilitātēs iesaistītie voluntieri un LNMM Vēstnešu programmas dalībnieki, kuri piedalīsies speciālās programmas aktivitātēs, kas vērstas uz dialogu, diskusiju un iemaņu apguvi, bet arī Latvijas muzeju speciālisti, jo 20.01. aicinām apmeklēt LMB semināru, kurā dalīsimies pieredzē un diskutēsim par voluntieru darba iespējām, problēmām un izaicinājumiem muzejoshttp://www.muzeji.lv/lv/museums/museums-association/2012/lma-seminar-volunteers-in-the-museum/

Ja zini, ka kāds no taviem radiem, draugiem un paziņām gribētu kļūt par LNMM Vēstnesi, bet vēl nav pieteicies, aicinām izmantot iespēju, jo šonedēļ LNMM ir izsludinājis jaunu dalībnieku uzņemšanuhttp://www.muzeji.lv/lv/museums/latvian-national-museum-of-art/all/become-a-volunteer-in-latvian-national-museum-of-art/

Sāc jaunu gadu ar sevis pilnveidošanu, piedalies!