Muzeja sociālā loma

Par muzeju sociālo nozīmi jeb lomu esmu domājusi jau pietiekami ilgi. Par to, ka muzejs nav tikai retu priekšmetu krātuve. Neapšaubāmi, krājums, vērtības, ko muzeji kolekcionē, saglabā, rāda apmeklētājam, ir galvenais muzeja pastāvēšanas nosacījums. Ja nebūtu priekšmetu krājuma, mēs tikpat labi muzeju varētu pārkvalificēt par bibliotēku, arhīvu, kultūras namu utt. Krājums ir muzeja esības pamats, bet ar to vien muzejs nekļūst par muzeju tā sociālās lomas nozīmē, iespējams, tikai par retu mantu krātuvi.

Jau tikko sākot strādāt muzejā, mani nelika mierā doma, ka muzejs ir kaut kas vairāk, daudz vairāk. Ka muzejam kā institūcijai ir liela, patiesībā milzīga, ietekme, jo muzejs ir ne tikai kolektīvās / sociālās atmiņas glabātājs, bet arī veidotājs. Arī gaumes, identitātes un pilsoniskuma veidotājs.

Muzeja sociālo nozīmību vērtējot, jāmin ne tikai kolekcionēšanas, bet arī izglītojošā funkcija, ne tikai mantojuma glabāšana, bet arī radošums un inovativitāte tā izzināšanā. Tikai caur dažādā apzināšanos un izprašanu, caur salīdzināšanu un diskusijām, mēs kļūstam atvērtāki pasaulei, iecietīgāki pret svešādo un savādo.

Muzejiem ir milzīgs potenciāls. Un šis potenciāls tikai pieaugs. Jo modernāka sabiedrība mēs tapsim, jo vairāk mēs meklēsim un izcelsim tradīcijas, mantojumu.

Idejas virmo gaisā un tās jāspēj uztvert. Jau ilgāku laiku domājot par muzeja ekonomisko vērtību (lai cik pašlaik neizmērāma tā šķistu pētījumu trūkuma dēļ), pirms nepilnām 2 nedēļām, piedaloties ikgadējā Eiropas Muzeju organizāciju sadarbības tīkla sanāksmē Atēnās, manās rokās nonāca Nederlandes kolēģu veikums – pētījums “Muzeju sociālais nozīmīgums” (The Social Significance of Museums). Pētījumās tiek balstīts uz piecām muzeja kā institūcijas vērtībām:

Kolekciju vērtība,

Piederības vērtība,

Izglītojošā vērtība,

Pieredzes vērtība,

Ekonomiskā vērtība.

Un analizējot šīs vērtības muzeju kontekstā, jāatzīst, ka muzejam ideālā gadījumā piemīt / jāpiemīt visām šīm 5 vērtībām un, iespējams, mēs spējam nodefinēt vēl kādu citu, papildinošo, vērtību. Īstenojot šīs piecas vērtības, muzeji dod savu unikālo ieguldījumu – kā sektors kopumā, sadarbībā ar valdību, ar izglītības iestādēm, medijiem, privāto sektoru un sabiedrību kopumā.

Svarīgi, ka pie apmeklētāja, kā visu vērtību mēra pieturas arī Rakstniecības un mūzikas muzeja vadītāja Ilze Knoka, intervijā LMB mājaslapai (intervija mājaslapā drīzumā). Vēl sarunā ar Ilzi secinājām, ka, lai sektorā notiktu izaugsme, nepieciešams uzlabot mēhānismus, kā mēram sava darba efektivitāti. Šeit mēs atkal nonākam ne tikai pie pieredzes vai kolekciju vērtības, bet, galvenokārt, pie ekonomiskās vērtības. Tajā pašā laikā atceroties, ka tikai tad, ja muzejam ir profesionāli veidotas izstādes, iekļaujošas programmas un sakārtota infrastruktūra, mēs varam runāt arī par ekonomisko atdevi.

Laikam vissāpīgākā atziņa, ka visus šos gadus ne pārvaldītāji, ne paši muzeji īsti ekonomiskās atdeves kategorijās nav domājuši. Muzeju infrastruktūra pagaidām noplicināta, algu jautājums zem katras kritikas un kaut vai šie divi pieminētie apstākļi liedz optimistiski skatīties uz tēla veidošanu un no tā izrietošo vēlēšanos šajos objektos tieši vai netieši tērēt.

Tomēr ir arī gandarījumu sniedzoši piemēri – gaidāmā LNMM rekonstrukcija, Rakstniecības un mūzikas muzeja pārbūve, tikko atklātais Mākslas muzejs Rīgas birža un nedaudzie rekonstruētie muzeji reģionos. Īstenojot infrastruktūras ieceres un iekārtojot muzejus balstoties jaunās, iekļaujošās un uz atvērtu muzeju orientētās stratēģijās, arī daudz pieminētajai ekonomiskajai vērtībai vienkārši neizbēgami jābūt.

Nevaru atturēties no kārdinājuma, piesaucot 5 vērtības un jauna tipa domāšanu, ierosināt izdarīt ļoti elementāru, bet tālejošu aprēķinu. Tikai iedomājieties, ka muzeji atceltu ieejas maksu skolēniem pastāvīgo ekspozīciju, kas ir daļa no mācību satura, apmeklējumam. Pašlaik skolēni par ieeju maksā pārdesmit santīmus. Paredzu, ka skolu grupu apmeklējuma skaits gada laikā pieaugtu vismaz 5 reizes. Iespaidīgs skaitlis statistikai. Un šeit neliela mārketinga viltība, skolēni taču visbiežāk nāk grupās un par nodarbību maksā vēl papildus, un krietni lielāku summu nekā par ieejas biļeti. Tātad, ja piecas reizes palielinās skolēnu skaits, tad palielināsies arī grupu apmeklējumu skaits, un muzejs sāks “pelnīt” par novadīto programmu, eksursiju nodarbību skaitu. Un 5 reizes vairāk jauno pilsoņu (gan krievu, gan latviešu, gan citu tautību) atnāks uz muzeju, paplašinās savu redzesloku un, iespējams, ja jūs būsiet bijuši gana izveicīgi un profesionāli, atvedīs uz muzeju arī savas mammas, tētus, omes un opjus.

Iespējams, tā ir tikai virspusēja kalkulācija, bet man šķiet, ka tas varētu būt pirmais solis vērtības radīšanai (ne tikai izglītojošās vai pieredzes, bet arī ekonomiskās). Tikai nedaudz mārketinga domāšanas un spēja redzēt 2 soļus uz priekšu.

Domājot ārpus kastes (Thinking out of the box)

Oktobra sākumā apmeklēju konferenci “Atvērts muzejs” (Open Museum) Tamperē, Somijā. Maza, diezgan pelēcīga pilsēta, bet muzeji ar “atvērtiem” muzeju profesionāļiem. Atvērtiem izaicinājumiem, dinamiskai attīstībai, riskēšanai, profesionālai attīstībai un domu apmaiņai. Arī ambiciozi. Jo šajā mazpilsētā organizētajā muzeju konferencē piedalījās apmēram 200 muzeju speciālisti no vairāk nekā 30 valstīm (ieskaitot arī Kanādu, ASV). Ieradušies, lai diskutētu par 21.gadsimta muzeju.

Referātos, darba grupās un vēlāk arī neformālajās sarunās kā neatņemama 21.gadsimta muzejam nepieciešama īpašība tika minēta “atvērta domāšana”, kas paredz to, ka muzejs nebaidās riskēt, ka muzejs nav neitrāla vieta, ka muzejs dzird un tikai tad rīkojas (dzird savu lietotāju viedokli).

Mani trīs lielākie šīs konferences ieguvumi:

1. Austrālijas muzeju speciālistes Dr. Lindas Kelly (Audience Research Manager at the Australian Museum) referāts par 21.gadsimta muzeju.

Dr. Linda Kelly, analizējot 21.gs. muzeju, izdalīja trīs muzeju darbības laukus – fizisko, virtuālo (on-line) un mobilo. Kā jaunu izaicinājumu muzejiem īpaši uzsverot trešo darbības lauku, jo patreiz muzeju lietotājs pāriet uz aktīvu pasaules izzināšanu ar mobilajām interneta ierīcēm.

Linda Kelly savā priekšlasījumā atgādina, ka muzeja apmeklējuma laikā apmeklētājs veido pats savu nozīmi redzētajam un konstruē stāstus atkarībā no zināšanām, dzīves pieredzes, vecuma un interesēm.

Zīmīgi, ka viss, kas saistās ar tehnoloģiju progresu, nevar tikt uzlūkots tikai kā tehnoloģiju attīstība, kas uz muzejiem var arī neattiekties. Tehnoloģiju progress pieprasa arī muzeju darba psiholoģijas un stila maiņu – produktu un pakalpojumu formātā. Muzeja galvenā vērtība ir priekšmets un tā stāsts, un lietojot jauno tehnoloģiju un mobilo ierīču aplikāciju iespējas, muzeji spēj radīt pievienoto vērtību priekšmetiem, stāstiem, ekspogrāfijai. Arī sasniedzot un uzrunājot “citādo” apmeklētāju vai līdz šim ne-apmeklētāju.

Galvenā atziņa no Lindas Kelly referāta par 21.gadsimta muzeju – apmeklētājs ir gan savas pieredzes, gan muzeja apmeklējuma arhitekts. Svarīgi, ka muzejs un apmeklētājs kļūst par partneriem.

2. Asociētā profesore Christina Kreps no Denveras universitātes, kura, piedaloties “Starpkultūru dialoga” darba grupā, liberalizēja manu domāšanu attiecībā uz muzeju ētiku un kanoniem;

Galvenais uzstādījums - muzejam skaidri jāpzinās sava misija un vērtības. Taču muzeja ētika jāskata kontekstā. Routledge izdevniecība tikko laidusi klajā jaunu izdevumu “Muzeju ētika” (Museum ethics. Redefining Ethics fot the Twenty-First Century Museum, 2011, ed. Janet C, Marsyine), ko Christina Kreps dēvē par jauna veida muzeoloģiju. Muzeja ētikai noteikti jābalstās uz pamatnostādnēm, bet ne visas situācijas ir vienveidīgas un standartizētas. Ētiskās normas nav nemainīgas arī tradicionāli par konservatīvu devētajā muzeju sektorā. Tiek uzsvērta situācijas unikalitāte. Tāpat tiek uzsvērta nepieciešamība līdz šim plaši lietotā jēdziena “labas prakses piemērs” vietā lietot normatīvi atvērtāku “atbilstošas prakses” jēdzienu.

Christina Kreps ir pārliecināta par nepieciešamību domāt “atvērti”: attieksmju, uzskatu, darbības stilu nemitīga vērtēšana un atbilstošāko prakšu īstenošana.

3. “Starpkultūru dialoga” darba grupas diskusijas (atskaitot mani šajā darba grupā piedalās Vācijas, Anglijas, Itālijas, Kanādas un Austrijas muzeju kolēģi).

Globalizētajā pasaulē arvien pārliecinošāk tiek pausts viedoklis par starpkultūru dialoga lomu un nepieciešamību muzejos. Par muzeju kā ideālu platformu starpkultūru dialoga veidošanai, attīstīšanai, tolerantas, izglītotas un atvērtas sabiedrības veicināšanai diskutē visur – sākot no muzeju konferencēm, semināriem un nacionālo valstu valdībām, valdības deklarācijas veidojot, līdz pat diskusijām un darba grupām Eiropas institūciju līmenī. 20. un 21.oktobrī, piedaloties Eiropas Kultūras forumā 2011, Briselē, starpkultūru dialoga tēma, tostarp arī muzejos, bija dienas kārtībā.

Šobrīd aktuāli Ir dažādi starpkultūru dialoga izaicinājumi. Vieniem jārod dialogs ar tikko valstī iebraukušiem un uz dzīvi apmetušamies “potenciālajiem pilsoņiem”, ko problematizē aktuālā un brīžiem neprognozējamā imigrantu plūsma valstī (piem., Itālijā vai Vācijā). Latvijā, savukārt, dialogs jārod ar vēsturiski izveidojušos minoritāti, kas pat vairs viennozīmīgi nav nosaucama par minoritāti. Un tas atkal pieprasa “atvērtu” domāšanu.

Viena no atziņām, kas, manuprāt, mums kā jaunai, bet nacionāli diezgan kareivīgi noskaņotai valstij jāņem vērā, ir tā, ka mūsu katra kā indivīda identitāte ir nemitīgā mainībā, tāpēc jāatcerās, ka arī nācijas identitāte laika gaitā mainās, pilnveidojās, nobriest un attīstās.

Zīmīgi, ka arī citām valstīm jautājums par pareizās atbildes vai vienas vienīgas taisnības atrašanu noteiktos vēsturiskos brīžos kļūst īpaši aktuāls, bet atkal der atcerēties, ka starpkultūru dialogs nenozīmē konsensusa atrašanu. Konfliktsituācijas attīsībai ir pat svarīgas, un muzeji nav neitrālas vietas. Muzejs ir diskusiju un viedokļu apmaiņas vieta. Un muzejs, ņemot par pamatu tos bagātīgos nacionālos un starptautiskos resursus, ko tas glabā, var nodrošināt veiskmīgus apstākļus starpkultūru dialogam – diskusijām par identitāti, piederību un dažādību. Atvērts muzejs nepārstāv vienu konkrētu sabiedrības slāni, - muzejs ir daudzbalsīgs un atvērts dažādībai.

Domāsim ārpus kastes, domāsim atvērti!

Ideālais muzejpedagogs

Kāds ir ideāls muzejpedagogs?

Vai vispār var būt un vai vajag būt ideālam?

Un kā ideāls muzejpedagogs ietekmē apmeklētāja pieredzi muzejā?

Par šiem un citiem saistītiem jautājumiem 17.oktobrī diskutējām Latvijas Muzeju biedrības organizētajā seminārā “Muzejs kā pieredze: Ideālais muzejpedagogs”, kas norisinājās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Hēges zālē.

Vieta nebija izraudzīta nejauši. Lai arī nedrīkstētu pārlieku saslavēt institūciju, kurā pati strādāju (labāk, ka to darītu citi), tomēr gribot, negribot jāatzīst, ka LNMM ir viens no muzeju izglītības pionieriem Latvijā. Un šeit es nedomāju tikai programmas skolu grupām, vai kādai citai specifiskai mērķauditorijai.

Vairāku gadu garumā LNMM mērķtiecīgi ir veidojis izglītības piedāvājumu tā, lai visdažādāko vecumu, interešu un sociālo grupu pārstāvji spētu atrast ko interesantu un aizraujošu sev – gan skolēni un skolotāji, gan ģimenes, gan neformālās mācīšanās tīkotāji, gan tie, kas grib papildināt zināšanas mūža garumā, gan tie, kas vienkārši grib atpūsties un kvalitatīvi piepildītu laiku pavadīt muzejā.

Neapšaubāmi, netrūkst mums Latvijā labas prakses piemēru arī citos muzejos – gan lieliskās, atraktīvās skolēnu un ģimeņu programmas Latvijas Dabas muzejā, gan pieaugušo programmas Kino muzejā, lieliskie Madonas un Tukuma muzeju piedāvājumi, tāpat Motormuzejs, Bauskas pils muzejs, Okupācijas muzejs, Jāņa Akuratera muzejs un daudzi, daudzi citi.

Bet kas ir mācīšanās muzejā veiksmes faktors?

Neapšaubāmi, Personības!

Par personībām, tad arī diskutējām.

Iedvesmu semināram deva vienmēr radošā, dzirkstošā un enerģiskā kolēģe Diāna Dimza Dimme. Intervēju Diānu LMB mājas lapai, un, atbildot uz jautājumu, kāpēc tu mīli muzeju, viņa tik dabiski nonāca pie atbildes – nemīlēt muzeju ir tas pats, kas nemīlēt savu vecmāmiņu. Bez komentāriem! Tā ir piederības un pēctecības sajūta. Drošības un arī misijas sajūta.

Vai labs muzejpedagogs ir tas, kas mīl savu muzeju, vai svarīgāk ir mīlēt apmeklētāju? Man, kura ilgu laiku ir strādājusi ar apmeklētāju diendienā, šķiet, ka nevar mīlēt muzeju, nemīlot apmeklētāju (Pat visspītīgāko, neieinteresētāko un klīrīgāko. Tos nez kāpēc mīl un atcerās visspilgtāk). Un mīlēt, saprast, noskenēt apmeklētāju, piedāvāt to, kas viņu interesē un kas viņam šajā brīdī ir nepieciešamākais, nozīmē arī mīlēt muzeju.

Iespējams, tēma bija noteicošā tam, ka seminārs bija izcili izdevies – dzirkstošs, radošs, diskusijām un jautājumiem pilns, interaktīvs. Lektori bija lieliski, klausītāji radoši un līdzdarboties griboši. Diskusijas auglīgas un saturīgas. Iespējams, mērķauditorijas dēļ – tie taču bija ideālie, radošie, sprēgājošie interpretācijas speciālisti, kas ir muzeja seja, muzeja ausis, muzeja mutes, kas ikdienā nodarbojas ar interpretāciju – skaidrošanu, mācīšanu, izglītošanu, bagātināšanu, tulkošanu.

Semināra uzstādijumu izpildījām, jo mērķis bija ne tikai dalīties labās prakses piemēros, bet arī mēģināt ideālā muzejpedagoga formulu izveidot. Katram savu un visiem kopēju. Katram semināra dalībniekam bija aizraujošas, pieredzē balstītas teorijas par to, kas ir ideāls muzejpedagogs.

LNMM Muzejpedagoģes, mākslinieces Diānas Dimzas Dimmes formula “Gribu nevis ideālu, bet dzīvu!”

Svarīga un ielāgojama Diānas atziņa, ka muzejpedagogs darbojas komandā. Idejas rodas daloties ar kolēģiem, pārrunājot, diskutējot, strīdoties un analizējot.

Juris Alsknis no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja pat izstrādājis 10 baušļus, kurus īstenojot var tuvoties ideālajam muzejpedagogam. Jurim nu gan nebūtu jāuztraucās. Tieši tāpat kā Diāna, viņš nav redzēts nokārtu degunu, sakot, ka amats ir apnicis un pats nonācis rutīnas varā. Bet, iespējams, ideālums slēpjas arī tajā, ka viņi lieliski apzinās, ka pēc kāda laika, nepilveidojoties un neuzņemoties risku, jaunus izaicinājumus, jebkurš, pat ideālākais pedagogs riskē ar nonākšanu rutīnā, tāpēc viņi klusiņām dara visu, lai no nepieļautu.

Strādājot komandās, semināra dalībnieki veidoja savas ideālā muzejpedagoga formulas. Rezultāti?!

Zināšanas + Profesionāli pilveidojas + Stils + Labsirdīgs + Harizmātisks + Spēj riskēt + Kontrolē situācijas + Emocionāli stabils + Laimīgs + atraktīvs + nenoguris

Noslēgumā:

Savukārt, mans Ideāls muzejpedagogs = attieksme + profesionalitāte + pieredze + novērotāja spējas + jūtīgums + misijas apziņa + stils + spēja un vēlēšanās uzņemties riskus + izaicinājums + kopīgas valodas atrašana

Bet kā jebkurš profesionālis, arī muzejpedagogs nevar būt ideāls bez izaicinājumiem = dažāda vecuma mērķauditorijas + dažādi sociālie slāņi + kultūru atšķirības + jaunas metodes un pieejas + atvērtība jaunām idejām + un galvenais PROFESIONĀLĀ PILNVEIDOŠANĀS!

Paldies Jums mīļie! Jūs bijāt patiesi iedvesmojoši!

Muzejs un voluntieri

Voluntieru programmas Latvijas muzejos vēl nav kļuvušas par tradīciju.  Kaut arī bieži dzirdu no daudziem muzeju kolēģiem par lieliskiem voluntieriem, piemēram Kino muzejā, Fotogrāfijas muzejā u.c. Ir jau arī tā, ka paši daudz un dažādi voluntējam, veidojot papildprogrammas, koordinējot projektus un aktivitātes, iesaistoties sabiedriskās domas veidošanā un muzejus pārstāvošās organizācijās. Bet masveidā par programmām, un vēl ar tradīciju, pagaidām runāt pāragri.

Viena no nedaudzām, kas nedaudz transformējoties, attīstoties un skaitliski augot, manuprāt, uzskatāma par Īstu Voluntieru programmu ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Voluntieru  jeb Vēstnešu programma. Izveidojusies 2009.gadā kā atbilde uz ekonomisko krīzi ar mērķi iesaistīt kultūras aktivitātēs aktīvus, darbīgus cilvēkus, kuri uz brīdi zaudējuši darbu. Šis pirmais posms, uz entuziasmu no abām pusēm balstīts, bija interesants un iedvesmojošs. Muzejs daudz ko uzzināja par sevi – ar skatu no malas, voluntieri – daudz ko par muzeju, kultūras mantojumu un muzeja pakalpojumiem. Un patiešām lieliski voluntieri – kas tulkoja, maketēja draugiem pieņemamā stilā, informēja radus, draugus un paziņas par muzejā notiekošo un, GALVENAIS, arī paši pilveidojās – nāca uz lekcijām, nodarbībām, eksursijām, izstāžu atklāšanām.  Ideju un zināšanu apmaiņas process notika. Voluntēšana jau arī ir domu, darbu, ideju apmaiņa. Paldies pirmajiem Muzeja vēstnešiem, Jūs mūs iedvesmojāt!

LNMM radās papildināta, uzlabota un, ceru,  ilgtsējīga un iekļaujoša programma, saglabājot Muzeja vēstnešu nosaukumu. Programma joprojām veidojas un attīstās. Mācās – gan koordinatori, gan voluntieri. Mācās gan no savām kļūdām, gan Rietumu kolēģu veikuma – tiekoties, diskutējot, lasot, piedaloties.

Programmai šogad un līdz 2013. gadam gaidāms liels izaicinijums. 2010.gadā kādā konferencē Kopenhāgenā, tiekoties ar Budapeštas mākslas muzeja kolēģi, radās doma par kopīgu senioru voluntieru projetu. Budapeštas muzejs ko līdzīgu divus iepriekšējos gadus bija darījis ar Mančestras muzeju.

Pirms dažām nedēļām saņēmām ziņu, ka mūsu Grundtvig Senioru Voluntieru mobilitātes projekts ir atbalstīts. Un nozīmē tas to, ka šoreiz nevis speciālisti brauks papildināt zināšanas, bet gan muzeja lietotājs – seniors voluntieris, kas būs darbojies un voluntējis LNMM un izcīnijis iespēju 3 nedēļas pavadīt radniecīgā institūcijā Budapeštā – novērot, mācīties, stāstīt par mūsu pieredzi un atvest jaunas zināšanas un jaunu pieredzi arī uz Latviju. Labākais piemērs, kā muzejs var ne tikai mācīt, bet arī mācīties. Mācīties no citiem caur sava lietotāja / voluntiera pieredzi un novērojumiem.  Izaicinājums, bet reizē prieks un gandarījums. Un šis projekts ir tikai viens no nedaudzajiem voluntieru projektiem Eiropas muzejos Eiropas Savienības Brīvprātīgā darba gada 2011 ietvaros.

Muzejs un interpretācija

Šķiet, ka muzeju nozarē ledus ir sakustējies. Ir arvērts jauns, mūsdienīgs Mākslas muzejs. Rīgas birža, LNMM Galvenā ēka gaida vērienīgu rekonstrukciju, ir paziņots par Norvēģijas finansējuma piešķiršanu vairākiem muzejiem, tostarp Rakstniecības un mūzikas muzejam. Arī ārpus Rīgas vērojama tendence sakārtot muzeju infrastruktūru – Latgales Kultūrvēstures muzeja piebūve, necik sen Balvu muzejs, Kuldīgas muzejs, uzlabošanas darbi notiek arī Liepājā. Tas tiešām priecē un reizē atgādina, ka visu laiku esam atrunājušies, ka muzeji īsti neatrod savas mērķauditorijas un nekļūst – nu vismaz tik mīļi kā opera – infrastruktūras dēļ. Tad nu tuvākās piecgades laikā, manuprāt, tas būs viens no nozares izaicinājumiem. Ne tikai savest kārtībā infrastruktūru, bet piepildīt māju ar saturu. Muzejs un interpretēšana. Muzejs un stāsts. Muzejs un saturs.

Jāatceras arī tas, ka interpretācija nenāk kā kapitālprojekta noslēdzošais posms. Interpretācija iet rokrokā ar projektu no paša tā pirmsākuma, vismaz ideālā situācijā tā būtu jābūt. No idejas līdz realizēšanai.

Interpretāciju tulko kā nozīmes, uzvedības, radošuma skaidrošanu, respektīvi jēgas, vērtības piešķiršanu, stāsta veidošanu.

Man tomēr par interpretāciju vairāk domājas divos citos, savstarpēji saistītos un papildinošos aspektos, proti, “Intepretācija, ko nodorišana muzeji” un “Apmeklētāju interpretācija”. Un šķiet, ka jo lielāka simbioze starp šīm divām intepretācijām notiek, jo veiksmīgāks process.

Lielākoties jau līdz šim notiek tā, ka šīs interpretācijas dzīvo diezgan nesaistītas dzīves. Muzeji piedāvā izstādes, ekspozīcijas, pasākumus – tātad interpetē nacionālās bagātības, krājuma vērtības. Atnāk apmeklētājs un viņam vai nu patīk, vai nepatīk – tomēr muzejs diezgan reti ieklausās tajā, ko šajā gadījumā sauc par apmeklētāja interpretāciju. Protams, visiem labs un mīļš nebūsi, bet idejas un progress rodas dialogā, diskusijās. Diezgan bieži pat liekas, ka gadās tā, ka vieni interpretētāji nezina vai liekas nemanām otrus interpretētājus, tad sanāk tāda balts – melns situācija.

Sākot blogu, es minēju piecgades, iespējams, pat desmitgades izaicinājumu. Un šī interpretācija, kas paredz darbošanos viena mērķa – kvalitātes nodrošināšanas, pakalpojuma uzlabošanas – sasniegšanai, manuprāt, ir lielākais nozares izaicinājums. Cik lieliski viens otru redzēsim, dzirdēsim, respektēsim, uzklausīsim un kopā darbosimies, tik lielisks un ilgtspējīgs produkts veidosies. Muzeja produkts, kultūras mantojuma produkts, vērts redzēt! produkts. Tā manā uztverē ir mājas piepildīšana ar saturu. Gribas cerēt, ka pēc desmit gadiem būs ne tikai jaunas, sakārtotas ēkas, bet arī jauna domāšana – atvērta, radoša, uz patērētāju orientēta.

Muzejs un apmeklētājs

Tikko nāku no īpašas ekskursijas, kas šodien nemaz nebija iecerēta, bet izvērtās lieliska. Vakar un šodien Kultūras mantojuma dienu ietvaros Briselē apskatei atvērtas lieliskas un noslēpumainas unikālu kultūras mantojumu glabājošas vietas.

Jau kopš marta, mērojot ceļu uz parku vai uz autobusa pieturu, lai dotos uz lidostu, eju garām lieliskam jūgenda namam. Vakar pamanījām, ka tas atvērts apskatei. Šodien aizgājām un izrādījās, ka iekšā laiž tikai nelielas grupiņas un pie tam - gida pavadībā, un gids tikai franču vai nīderlandiešu valodā. Izstāvējuši garo rindu, izlikāmies, ka saprotam nīdelandiešu valodu un iekšā bijām. Galvenais, taču redzēt krāšno interjeru, kuru pat fotografēt noliegts. Bet tad mani kā vienkāršu apmeklētāju (jo kopš 2 nedēļas vairs nevadu LNMM Komunikāciju nodaļu, esmu izlēmusi vismaz kādu brīdi būt vienkāršais muzeju apmeklētājs) savā varā paņēma atraktīvais gids. Jau minēju, ka runāja viņš nīderlandiski, bet tomēr. Jā, protams, dažas frāzes saprotu, bet šoreiz tas nebija noteicošais. Gids runāja ne tikai verbāli, bet arī ķermeniski – žesti, pozas, skatiens. Pirms tam, stāvot rindā, nevarēju beigt minēt, kāpēc visi nāk tik smaidīgi laukā no mājas, tagad arī es, pēc 40 minūšu pastaigas pa krāšņo, bet nedaudz vientulīgo namu kopā ar vēl 20 nepazīstamiem cilvēkiem azartiska un draudzīga gida pavadībā, no Hostas nama izgāju smaidīga. Un, protams, uzreiz arī prātā nāca aizvakar izlasītais Annas Dzenes blogs par to, kas tad īsti ir muzeja gids.

Precīzu atbildi nespēšu sniegt arī pēc 9 LNMM radoši un darbīgi pavadītajiem gadiem, no kuriem vismaz 8 gadus vadīju arī ekskursijas un nodarbības un diendienā nodarbināju gan sevi, gan kolēģus ar jautājumiem, diskusijām par to, kas ir labs ekskursijas, nodarbības, darbnīcas vadītājs.

Bet tomēr, savu versiju par labu gidu formulēju šādi – labs gids ir tas, kurš pazīst matēriju – šajā gadījumā – apmeklētāju. Ierauga, noskenē, izprot vērtības, vajadzības, noskaņojumu un pieskaņo apmeklētājam savas zināšanas, vērtības, sajūtas, noskaņojumu. Savienojums vai nu rodas, vai nerodas. Jo vērīgāks gids, jo lielāks cilvēku pazinējs, jo liekāka varbūtība, ka savienojums radīsies un apmeklētājs no muzeja, vēsturiskās mājas, izstādes izies smaidīgs. Ļoti svarīgas ir zināšanas par tēmu, tiešām ļoti – lai apmeklētājs gidu nespēj “iebāzt maisā”, bet vēl svarīgāka ir novērotāja spēja, pārliecība par sevi, labsajūta, sevis pazīšana un sava darba mīlēšana un novērtējums. Bieži vien apmeklētājs nāk nevis pēc jaunām zināšanām, bet pēc sarunas, dialoga ar spilgtu, radošu, pārliecinātu par sevi personību.

Labs gids, tāpat kā labs muzejs ir apmeklētāja gaumes veidotājs, bet līdz ar to arī apmeklētāja pazinējs.

Muzeji un mainīšanās

Šī gada lielākais muzeju dzīves notikums bez šaubām ir Ārzemju mākslas muzeja pārvērtības jeb pārtapšana par Mākslas muzeju Rīgas Birža un ievākšanās jaunās, modernās telpās. Visos reklāmas materiālos, kā galvenais sauklis tiek lietots "Mēs maināmies".
Ko tad attiecībā uz muzejiem varētu nozīmēt mainīšanās? Vai tikai ievākšanos jaunās, restaurētās un īpaši pielāgotās telpās? Vai tā ir infrastruktūras uzlabošana, vides pielāgošana, rekonstrukcija? Jaunu ekspozīciju veidošana?
Vēl nesen man pašai šķita, ka infrastruktūra ir vienīgais šķērslis muzeja tēla veidošanai. Nu jau kādu laiku ideja par saturu sāk kļūt arvien pārsvaru gūstošāka. Jo pliks apvalciņš, lai arī smuks un krāšņš, paliek tikai apvalciņš. Tātad saturs - un šeit es nedomāju tik daudz kolekciju interpretāciju izstāžu vai ekspozīciju formātā, lai gan arī tam ir ļoti būtiska nozīme. Jo ilgāk esmu muzeju sektorā, jo vairāk nodarbojos ar muzeju studijām, un jo vairāk pētu citu pieredzes, jo uzmācīgāk manī virsroku gūst ideja par domāšanas maiņu. Un tā pamatīgi, uz attīstību un sabiedrību orientēti. Un lai saukļi par iekļaujošu, pieejamu, sociāli domājošu muzeju nav tikai saukļi! Lai efektivitātes jēdziens ienāk arī mūsu sektorā - un ne tikai par peļņas rādītājiem (muzejs pēc definīcijas ir bezpeļņas organizācija un nekad nebūs atrakciju parks, par laimi!), bet par tādu efektivitāti, kas dod atgriezensiko saiti - cik apmierinātu, laimīgu, pilnveidojušos apmeklētāju katru dienu no muzeja aiziet un iesaka saviem draugiem, radiem un paziņām, cik pieejams muzejs ir pensionāriem un maznodrošinātajiem cilvēkiem (ja viņi nav muzeja prioritārā auditorija, par kādu iekļaujošumu un pieejamību runājam). Efektivitāti gribētos mērīt arī runājot par tēla pilnveidošanu, pozicionēšanu.
Ideālā gadījumā MŪSDIENĪGA MUZEJA veiksmes formula = sakārtota infrastruktūra + profesionāli veidots saturs + pārdomāts apmeklētāju serviss + pieejamība.
Visobjetīvākais šķērslis šajā formulā ir infrastruktūra, jo tas ir finansiāli ietilpīgs uzlabojums, viss pārējais atkarīgs no mums pašiem, cik profesionāli, atvērti jaunām idejām un sadarboties griboši būsim!

Muzeji un mācīšanās / Mācību nedēļa pieaugušajiem

2.augusts, šķiet, varētu būt pēdējais laiks, kad muzejos tiek pielikts punkts nākamās sezonas izglītības programmu, pasākumu un akciju plānošanai. Vēl tikai mēnesis uz aktīvā mācību sezona, arī muzejos, atsāksies.
Šogad jau ceturto gadu mācību sezona muzejos sākas ar ļoti simbolisku akciju - Mācību nedēļu pieaugušajiem. Bērni uz skolu, vecāki uz muzeju! - tā pirmajā gadā par akciju rakstīja kāds preses izdevums.
Akcija nav Latvijas izgudrojums. Mācību nedēļa pieaugušajiem, kā īpašs neformālās mācīšanās festivāls, tiek organizēts gan Itālijā, gan Lielbritānijā, nu jau arī Latvijā.
Prieks par to, ka sākotnēji organizēts, lai spertu soli pretī pieaugušajam strādājošajam apmeklētājam, galvenokārt, muzeju darba laika ziņā, pašlaik tas izvēršas par kvalitatīvu neformālās izglītības piedāvājumu arvien vairāk domājot par saistošu un intriģējošu piedāvājumu, par atraktīvu krājuma un ekspozīciju interpretāciju.
Liels prieks arī par pieaugošo muzeju-dalībnieku skaitu. Pirmajā gadā akciju uzsāka tikai Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, otrajā gadā piedalījās jau 7 muzeji, 2010.gadā dažādus pasākumus, lekcijas, sarunas apmeklētājiem piedāvāja jau 17 Rīgas muzeji.
Šogad pirmo reizi akcija iziet ārpus Rīgas. Savu līdzdalību Mācību nedēļā pieaugušajiem pieteikuši vairāki muzeji reģionos - Tukums, Rēzekne, Kuldīga u.c. Iespējams, vēl arī citi pēdējā brīdī pievienosies!

Izskatās, ka šogad interesentiem būs plašas iespējas izvēlēties. Tēma Dzīvesstils. Programmas slīpējas. Pilna programma sākot ar 15.augustu būs pieejama LMB jaunajā mājas lapā http://www.muzeji.lv/ (tiks atklāta 15.augustā).

Lai radoša Mācību nedēļa pieaugušajiem!

Muzeji un tēls

Vakar iznākušajā žurnāla Ir numurā, lasot S.Jembergas interviju ar Vjačeslavu Dombrovski, nez kāpēc vispaliekošāk uzrunā nevis politiskie vai ekonomiskie komentāri, bet teikums "Valstij vajadzīgs jauns tēls". Vispārzināms un attīstāms konstatējums. Bet, iespējams, mani tas uzrunā tāpēc, ka visu nedēļu domāju par to, kas ir pie vainas, ka muzeju darbinieki, muzeju piedāvājums un produkti, ilgākā laika posmā vērojot, sāk šķist nedaudz paguruši. Ne visi un viss. Ir arī labi daudz izņēmumu - radoši un uz attīstību orientēti profesionāļi, daži labi un inovatīvi piedāvājumi un pārdesmit superīgi produkti. Bet kopumā, tomēr nedaudz pagurums nomāc. Un tad atsaucoties uz iepriekš minēto citātu no intervijas, pārfrazējot jāsecina - Muzejiem vajadzīgs jauns tēls. Daudz laikmetīgāks, daudz elpojošāks, daudz vairāk laikam līdzi ejošs..., arī daudz stilīgāks.
Protams, rodas jautājums, kas tad šo tēlu veidos (izstrādās stratēģiju, mērķtiecīgi attīstīs un ieviesīs praksē). Mārketinga budžets, lai noalgotu atzītākos tēla veidošanas profiņus (šeit es nedomāju pašmāju, manuprāt, tiem vēl daudz jāmācās), diez vai pārredzamākajā nākotnē uzradīsies. Toties, radoši un atvērti domājošas, uz attīstību orientētas jaunas asinis, nozarei tik ļoti vitāli pašreiz nepieciešamās, tuvākā nākotnē tomēr varētu cerēt sagaidīt. No kurienes? Tikai un vienīgi izprotot, cik ļoti startēģiski nozīmīgā un nācijas gaumi veidojošā nozarē strādājot, sāksim vairāk un vairāk investēt (šeit es domāju ne tikai naudiski) savā profesionālajā pilnveidē gan formālākā, gan neformālākā izpratnē. Zināšanās, pieredzē spēks. Lai radītu stilīgus produktus, stratēģijas un sniegtu iekļaujošus pakalpojumus, nepieciešama nemitīga sevis pilnveidošana, "labas prakses" piemēru meklēšana un dažreiz arī špikošana. Ne vienmēr divritenis jāizgudro no jauna! Galu galā arī jauno speciālistu motivēšana pastudēt muzeju studiju programmās ārpus Latvijas. Cik ļoti gan tas liberalizē domāšanu!!!
Galvenais secinājums - ja gribam mainīt muzeja tēlu, jāmainās pašiem. Jāinvestē sevī - savā domāšanā. Jāmaina domāšana. Mēs strādājam vienā no stilīgākajām, interesantākajām un prestižākajām (vismaz rietumos) nozarēm. Tādiem jākļūst un tā jāpozicionē arī mums pašiem sevi. Un tad arī pirmais posms muzeja tēla veidošanas jautājumā jau būs sākts risināt.

Muzeji un preses lapas

Kas ir preses lapa? Kāda ir tās funkcija un kādi uzdevumi? No kā tā sastāv?
Būtu diezgan loģiski, ka mūsdienās šādi jautājumi vairs netiktu uzdoti. Īpaši laikā, kad mārketings, preces virzīšana tirgū, savas auditorijas atrašana un tās interešu ievērošana ir noteicošā, lai vispār kāda publiska institūcija, šajā gadījumā muzejs, pastāvētu un spētu savu eksistenci pilnasinīgi attaisnot.
Bet jautājumi tiek uzdoti? Un jau kādu laiku administrējot muzeji.lv mājas lapu un saņemot jaunumus no muzejiem "dažādos" formātos, arī man šo jautājumu gribas muzejiem uzdot -
Vai jūs zināt kas tad ir preses lapa? Un kas ir relīzes (preses lapas) uzdevumi:

Daži praktiski un pielāgojami padomi -
http://www.publicityinsider.com/release.asp
http://www.vadipats.lv/skola/raksti/kasagatavotpresesrelizi
Protams, daudz un dažādi paraugi atrodami ieguglējot, iesaku angļu valodā, jo latviešu valodā katrā ziņā atradīsiet tulkojumus no tās pašas angļu valodā, bet bieži vien ne visai rediģētā formātā.

Bet atkal labākie paraugi var tikt meklēti arī manis vienmēr piesauktajos Lielbritānijas muzejos, tiešām profesionālas un nostrādātas preses lapas. Vērts papētīt!
http://www.britishmuseum.org/the_museum/news_and_press/press_releases/2011/treasures_of_heaven.aspx
http://www.britishmuseum.org/the_museum/news_and_press/press_releases/2011/bm_reaches_record_audiences.aspx

http://media.vam.ac.uk/media/documents/press-releases/2011/v&a-queenelizabethIIbycecilbeaton.pdf

Mani līdz šim nepārspētie palīgi un konsultanti tieši muzeju preses lapu vai relīžu sagatavošanā ir mārketinga guru Kotleri un viņu grāmata "Museum Marketing and Strategy".

Rezumējot, ja gribam, lai mūsu ziņas lasa, nepietiek izsūtīt A4 dokumentu, vēl sliktāk tabulu, ar notikumu, izstāžu un pasākumu virknējumu.

Īsāk sakot, ja atceras, ka preses lapas uzdevums ir piesaistīt uzmanību, ieinteresēt un pārdot, tad noteikti padomājiet par saistošu, intriģējošu, bet ne triviālu vai poētisku nosaukumu. Saistošiem, nepaplašinātiem un uzmanību noturošiem pirmajiem teikumiem. Noteikti datumiem, norises vietu, kontaktiem, maksām vai bezmaksām.

Izklausās vienkārši!

Muzeji un mājas lapas

Vēl par šo tēmu http://www.arterritory.com/print.php?lang=lv&id=176&print=0

Manu mīļāko mājas lapu saraksts:

1. http://www.tate.org.uk/
2. http://www.vam.ac.uk/ īpaši superīgs jaunums http://www.vam.ac.uk/channel/
3. http://www.glasgowlife.org.uk/museums/Pages/home.aspx
4. http://www.liverpoolmuseums.org.uk/

un, protams,
5. http://www.museumsassociation.org/home

Muzeji un mājas lapas

Strādājot pie jaunas muzeju biedrības mājas lapas, esmu izskatījusi simtiem līdzīga profila institūtu - muzeju, muzeju biedrību, kultūras fondu un biedrību - mājas lapas. Raibas un dažādas. Profesionālas un dārgas, kā arī mazāk profesionālas un pavisam "lētas" un nestilīgas. Kādu laiku urbjoties cauri šīm lapām, vērtējot un aizņemoties labākās idejas, vienā brīdī rodas vēlme aiziet uz kādu lekciju, vislabāk aizbraukt uz Lielbritāniju, un noklausīties / piedalīties kādā profiņu vadītā workshopā par mājas lapu dizainu, valodu, efektivitāti.
Mājas lapa taču mūsdienās ir viena no pirmajām reklāmām vai anitreklāmām muzejam; ja agrāk teica, ka pirmo iespaidu veido apkalpojošais personāls, tad tagad sociālo mediju laikmetā - arvien vairāk un vairāk pirmo un, iespējams, vienu no spēcīgākajiem iespaidiem nākšanai vai nenākšanai, maksāšanai vai nemaksāšanai - veido tieši mājas lapa, twitter ziņas, blogi un feisbuki.
Secinājumi arī rodas duāli: jābūt moderniem un laikmetīgiem, iekļaujošiem un viegli navigējamiem, tai pat laikā bez galējiem pārspīlējumiem un ar gaumi. Arī atceroties par muzeja misiju, vīziju un stratēģijām. Izvirzot prioritātes. Paguruma brīžos atceroties, ka par super, super nosauktās V&A vai Tate veidotās mājas lapas, tāpat kā manis apbrīnotā Museums Association mājas lapa, top vērā ņemamu finansiālu ieguldījumu  un daudzskaitlīgas komandas darbošanās rezultātā. Un ka mums kā vienmēr jābūt virtuoziem - ar nelieliem līdzekļiem (finansiāliem un personāla) un ar lielu entuziasma un misijas apziņas devu - un jāmēģina radīt labākais, iespējami profesionālākais un iekļaujošākais modelis. Lai izdodās! Gan LMB, gan visiem muzejiem, kuri pašlaik strādā pie jaunām mājas lapām!

Māksla interpretēt

Šorīt nejauši klausos Latvijas Radio 1 raidījumu par hercogieni Doroteju (izstāde skatāma Rundāles pils muzejā), studijā Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis. Šaubu nav, ka Imanta Lancmaņa stāsti ir profesionāli, uzticami un galvenais baudāmi ne tikai ierakstītu interviju veidā, bet arī rakstu un pētījumu formātā. Kārtējo reizi klausoties I.Lancmanī, jāatzīst, ja mums būtu vairāk šādu erudītu profesionāļu, kas savas milzīgās, enciklopēdiskās zināšanas gribētu un spētu komunicēt plašākai sabiedrībai, un darītu to "garšīgi", meapšaubāmi lielāks procents no it kā neieinteresējamās un neieinteresētās sabiedrības daļas sāktu ieraudzīt kultūras mantojumu citā, daudz baudāmākā gaismā. Un, mums taču ir tik bagāts kultūras mantojums, tik bagāts materiāls šiem "garšīgajiem" stāstiem. Stāstīt "garšīgi" un tautai saprotami nenozīmē stāstīt pavirši un kičīgi. Šodien klausoties Imanta Lancmaņa stāstījumu kārtējo reizi pārliecinājos, ka interpretācijas māksla ir viena no tām mākslām, kuru mums visiem jāapgūst paralēli citām profesionālajām lietām, un tā ir viena no galvenajām mākslām domājot par to, lai visi mūsu lielie, nozīmīgie pētījumi nepaliek tikai plauktos, izstāžu un ekspozīciju formātos, bet arī skatītāju, lasītāju, lietotāju atmiņās, sajūtās un pieredzē. Šodienas intervija bija tik rosinoša, ka sāku plānot nākamo Rundāles muzeja apmeklējumu. Paldies par iedvesmojošo stāstu!

Art and Finance in Europe II

Speja marketet savus produktus daudzviet rietumu muzejos ir izcila.
Pat neesot kvelakajai Briseles muzeju fanei (sacensties ar Lielbritanijas muzejiem nemaz nav tik viegli, ja verte ne tikai estetisko baudijumu, bet pieejamibas un ieklaujosa muzeja aspektus), man jaatzist, ka izstade "Art and Finance in Europe" mani ka pakalpojuma pirceju uzrunaja jau pirms apmeklejuma. Un jaatzist, ka ar diezgan tradicionala, un kads teiktu pat vecmodiga, marketinga rika (izstades bukleta) palidzibu. Patiesiba izradijas atkal daudz tradicionalaka neka es, izstudejusi bukletu, biju izkonstruejusi izstades konceptu. 2 nelielas, bet karaliskas muzeja zales izvietoti 20 makslas darbi no Royal Museums of Fine Arts of Belgium kolekcijas. Pazistamaku un mazak pazistamu meistaru darbi. Estetisks baudijums, bet koncepcija top skaidra tikai izlasot bukletu.
Labs marketings tomer ir un paliek speja neradit pecgarsu.

Vairak par izstadi: http://www.fine-arts-museum.be/site/EN/frames/F_expo.html

Art and Finance in Europe

Pirms dodos apgut kulturas jaunumus Brisele, lasu nejausi uzieto izstades bukletu "ART AND FINANCE IN EUROPE". Un pat, ja pirms tam dzirdot par so izstadi, pirma doma bija - aha, karteja tematiska un skaisti iekartota izstade, tad, izlasot bukleta saturu un apskatot bildes, saprotu, ka noteikti jaiet izpetit. Buklets ir radijis intrigu, jo koncepcija izradas daudz izverstaka, krietni uzlabojot manis iedomato tematiskas izstades ideju. Buklets ir izpildijis savu misiju - pat dubulta: kadu tas ir uzrunajis izstade un tapec ticis atnests majas, savukart, mani, kas pirms tam bija krietni vien skeptiski noskanota pret so izstadi, ir parliecinajis, ka noteikti jaredz! Ari tema paslaik aktuala, kurs gan paslaik nedoma par finansem - kulturas, makslas un daudzos citos aspektos...

Zelta putekļi

Latvijas Muzeju biedrības balvas - Zelta putekļi - sadalīti. Cik lielā mērā tas liecina par muzeju darbu 2010.gadā? Laikam pašlaik, kad balva vēl nav kļuvusi par tradīciju un pārklājusies ar prestiža zelta putekļiem, varam runāt vien par lielā mērā gadījuma rakstura labo darbu izcēlumu. Vai arī par to, ka paši sevi īsti neprotam mārketēt un pat profesionāļu vidū savus sasniegumus kautrējamies paši izcelt. Ja jau no malas neizvirza, tad ko ta mēs paši sevi slavēsim?! Un patiesībā, tas bija šī gada pārsteigums žūrijai, jo nepieteikti palika daudzi, manuprāt, pat izcili projekti. Kā piemēru atkal un atkal gribas minēt Latvijas Dabas muzeja interaktīvās ekspozīcijas, kā arī Rundāles pils modernizācijas projektu. Un vēl daudzus citus...
Atliek vien cerēt, ka līdz nākamajam gadam iemanīsimies stāstīt veiksmes stāstus par paveikto un žūrijai būs jāvērtē daudzi jo daudzi izcili un pārliecinoši veikumi.

Paldies visiem tiem, kas pieteicās Zelta putekļa nominācijai - no sirds apsveicu ne tikai tos, kas ieguva diplomu, bet visus, visus! Un Zelta speciālistus jo īpaši!

Zelta puteklis

Lai gan Lavijas muzeju biedribas gada balvu "Muzeja Zelta puteklis 2010" izsludinajam jau pagajuso nedel, atsauciba nav liela. Dazi pieteikumi nominacijai Muzeja modernizacija, papildus interese par nominaciju Interaktivs muzejs, ka ari balsojumi par Zelta specialistu.
Vai tiesam 2010. gada neviens nav bijis Gimenem draudzigs, interaktivi un merktiecigi stradajis pie kolekciju popularizesanas vai ari nav dibinajis starptautiskus sakarus? Vai esam kautrigie muzejnieki, kas pasi savu veikumu nesludina?
Saku domat, ko izvirzitu es, ja nebutu vertetajos!
Patiesiba ir mums gan muzeji, kuriem ar draudzigumu pret gimenem un milestibu no gimenu puses viss kartiba; gan muzeji, kuri inovativi savus krajumus prezentejusi, ari draudzejusies ar citam institucijam; tapat interpretacijas joma daudz solus uz prieksu sperusi un, protams, ari lieliskas starptautiskas sadarbibas neiztrukst.
Ta ka milie muzejnieki un nozares virzitaji, paskatieties apkart, ieskatieties kalendaros un planotajos, vai tas tiesam ir noticis 2010. gada un piesakiet kandidatus nominacijas - ja ne sevi, tad kaiminus piesakiet! Nosacijumus pieteiksanai un nominacijas var atrast www.muzeji.lv
Pieteiksana un pieteiksanas lidz 5.maijam. Balvu pasniegsana 27.maija.
Veiksmes!

Muzeju nakts

Sogad jau septito reizi Latvijas muzeji 14.maija vers durvis Muzeju nakts apmekletajiem, faniem un atbalstitajiem.
Lielakais jaunums - pirmo gadu Muzeju naktij ir sava majas lapa http://www.muzeju-nakts.lv/, kur jau paslaik var atrast visu akcija iesaistito muzeju piedavajumu. Programma pieejama ari www.muzeji.lv majaslapa.
Var sakt planot marsrutus!
Tema - Kaimini, kas, manuprat, aicina ari uz socializesanos, dialogu un iecietibu - starp kaiminiem, dazadam paaudzem, ineresem un tautibam. Izskatas, ka sanaks tads kulturals dialogs! Tiekamies!

Muzejs un skola

Gatavojoties uzstāties seminārā Vatikānā par "Muzejiem, kā mākslas izglītības iespēju nodrošinātājiem" jeb, īsāk, par muzeju un skolu sadarbību, secinu, ka galvenais muzeja, un ne tikai mākslas muzeja, uzdevums ir veicināt kritiskās domāšanas spējas. Šajā gadījumā skolēnam, bet vispār jau visām apmeklētāju grupām. Ko tas dod skolēnam vai jebkuram citam muzeja lietotājam? Spriestspējas attīstīšana, interpretēšana, mācīšanās saprast, komandas darba iemaņas, ideju komunicēšana. Kāpēc tieši muzejam tas viss jāmāca? Muzejs taču stāsta par savu kolekciju vēsturi. Taču muzejam mūsdienās ir jāmainās līdzi laikam. Mēs dzīvojam laikā, kad informācija ir viegli "noķerama". Un dažādu prasmju apgūšana varētu būt daudz tālredzīgāka nekā vienkārši informācijas nodošana un saņemšana. Spēja to saprast palīdz kolekcijas padarīt daudz saprotamākas un tīkamākas, intelektuāli līdzpaņemamākas skolēniem. Protams, ka šī pārbīde uz kritiskās domāšanas jēdzienu nozīmē arī uzsvaru pārbīdi no vienkārši kūrēšanas uz interpretēšanu un izglītošanu. Priekšmeti tomēr paši nerunā, mums jārunā par tiem un jāmāca runāt citus. Mūsu iespēja nodrošināt aizraujošu mācīšanos!

Voluntieri muzejā

2011.gads - Eiropas Brīvprātīgā darba gads - Vairākas lieliskas iespējas iesaistīties arī muzejiem:
1. 23.02. seminārs "Brīvprātīgie un brīvprātīgais darbs Latvijā"(organizē Latvijas Samariešu apvienība sadarbībā ar izglītības un zinātnes ministriju);
2. 08.05. Eiropas dienas Dārza svētki, kas šogad veltīti brīvprātīgā darba tēmai (organizē Ārlietu ministrija sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju);
3. Joprojām var paspēt pieteikt projektu Grundtvig senioru mobilitātes programmā.
Bet jāatgādina, ka voluntieru darbs prasa arī apmācību, koordinēšanu, motivēšanu un novērtēšanu.
Lai mums visiem izdodās!

Virtuālais muzejs

Lielisks paraugs arī mums - Latvijas muzejiem http://www.googleartproject.com/