Šķiet, ka muzeju nozarē ledus ir sakustējies. Ir arvērts jauns, mūsdienīgs Mākslas muzejs. Rīgas birža, LNMM Galvenā ēka gaida vērienīgu rekonstrukciju, ir paziņots par Norvēģijas finansējuma piešķiršanu vairākiem muzejiem, tostarp Rakstniecības un mūzikas muzejam. Arī ārpus Rīgas vērojama tendence sakārtot muzeju infrastruktūru – Latgales Kultūrvēstures muzeja piebūve, necik sen Balvu muzejs, Kuldīgas muzejs, uzlabošanas darbi notiek arī Liepājā. Tas tiešām priecē un reizē atgādina, ka visu laiku esam atrunājušies, ka muzeji īsti neatrod savas mērķauditorijas un nekļūst – nu vismaz tik mīļi kā opera – infrastruktūras dēļ. Tad nu tuvākās piecgades laikā, manuprāt, tas būs viens no nozares izaicinājumiem. Ne tikai savest kārtībā infrastruktūru, bet piepildīt māju ar saturu. Muzejs un interpretēšana. Muzejs un stāsts. Muzejs un saturs.
Jāatceras arī tas, ka interpretācija nenāk kā kapitālprojekta noslēdzošais posms. Interpretācija iet rokrokā ar projektu no paša tā pirmsākuma, vismaz ideālā situācijā tā būtu jābūt. No idejas līdz realizēšanai.
Interpretāciju tulko kā nozīmes, uzvedības, radošuma skaidrošanu, respektīvi jēgas, vērtības piešķiršanu, stāsta veidošanu.
Man tomēr par interpretāciju vairāk domājas divos citos, savstarpēji saistītos un papildinošos aspektos, proti, “Intepretācija, ko nodorišana muzeji” un “Apmeklētāju interpretācija”. Un šķiet, ka jo lielāka simbioze starp šīm divām intepretācijām notiek, jo veiksmīgāks process.
Lielākoties jau līdz šim notiek tā, ka šīs interpretācijas dzīvo diezgan nesaistītas dzīves. Muzeji piedāvā izstādes, ekspozīcijas, pasākumus – tātad interpetē nacionālās bagātības, krājuma vērtības. Atnāk apmeklētājs un viņam vai nu patīk, vai nepatīk – tomēr muzejs diezgan reti ieklausās tajā, ko šajā gadījumā sauc par apmeklētāja interpretāciju. Protams, visiem labs un mīļš nebūsi, bet idejas un progress rodas dialogā, diskusijās. Diezgan bieži pat liekas, ka gadās tā, ka vieni interpretētāji nezina vai liekas nemanām otrus interpretētājus, tad sanāk tāda balts – melns situācija.
Sākot blogu, es minēju piecgades, iespējams, pat desmitgades izaicinājumu. Un šī interpretācija, kas paredz darbošanos viena mērķa – kvalitātes nodrošināšanas, pakalpojuma uzlabošanas – sasniegšanai, manuprāt, ir lielākais nozares izaicinājums. Cik lieliski viens otru redzēsim, dzirdēsim, respektēsim, uzklausīsim un kopā darbosimies, tik lielisks un ilgtspējīgs produkts veidosies. Muzeja produkts, kultūras mantojuma produkts, vērts redzēt! produkts. Tā manā uztverē ir mājas piepildīšana ar saturu. Gribas cerēt, ka pēc desmit gadiem būs ne tikai jaunas, sakārtotas ēkas, bet arī jauna domāšana – atvērta, radoša, uz patērētāju orientēta.
