Tikko nāku no īpašas ekskursijas, kas šodien nemaz nebija iecerēta, bet izvērtās lieliska. Vakar un šodien Kultūras mantojuma dienu ietvaros Briselē apskatei atvērtas lieliskas un noslēpumainas unikālu kultūras mantojumu glabājošas vietas.
Jau kopš marta, mērojot ceļu uz parku vai uz autobusa pieturu, lai dotos uz lidostu, eju garām lieliskam jūgenda namam. Vakar pamanījām, ka tas atvērts apskatei. Šodien aizgājām un izrādījās, ka iekšā laiž tikai nelielas grupiņas un pie tam - gida pavadībā, un gids tikai franču vai nīderlandiešu valodā. Izstāvējuši garo rindu, izlikāmies, ka saprotam nīdelandiešu valodu un iekšā bijām. Galvenais, taču redzēt krāšno interjeru, kuru pat fotografēt noliegts. Bet tad mani kā vienkāršu apmeklētāju (jo kopš 2 nedēļas vairs nevadu LNMM Komunikāciju nodaļu, esmu izlēmusi vismaz kādu brīdi būt vienkāršais muzeju apmeklētājs) savā varā paņēma atraktīvais gids. Jau minēju, ka runāja viņš nīderlandiski, bet tomēr. Jā, protams, dažas frāzes saprotu, bet šoreiz tas nebija noteicošais. Gids runāja ne tikai verbāli, bet arī ķermeniski – žesti, pozas, skatiens. Pirms tam, stāvot rindā, nevarēju beigt minēt, kāpēc visi nāk tik smaidīgi laukā no mājas, tagad arī es, pēc 40 minūšu pastaigas pa krāšņo, bet nedaudz vientulīgo namu kopā ar vēl 20 nepazīstamiem cilvēkiem azartiska un draudzīga gida pavadībā, no Hostas nama izgāju smaidīga. Un, protams, uzreiz arī prātā nāca aizvakar izlasītais Annas Dzenes blogs par to, kas tad īsti ir muzeja gids.
Precīzu atbildi nespēšu sniegt arī pēc 9 LNMM radoši un darbīgi pavadītajiem gadiem, no kuriem vismaz 8 gadus vadīju arī ekskursijas un nodarbības un diendienā nodarbināju gan sevi, gan kolēģus ar jautājumiem, diskusijām par to, kas ir labs ekskursijas, nodarbības, darbnīcas vadītājs.
Bet tomēr, savu versiju par labu gidu formulēju šādi – labs gids ir tas, kurš pazīst matēriju – šajā gadījumā – apmeklētāju. Ierauga, noskenē, izprot vērtības, vajadzības, noskaņojumu un pieskaņo apmeklētājam savas zināšanas, vērtības, sajūtas, noskaņojumu. Savienojums vai nu rodas, vai nerodas. Jo vērīgāks gids, jo lielāks cilvēku pazinējs, jo liekāka varbūtība, ka savienojums radīsies un apmeklētājs no muzeja, vēsturiskās mājas, izstādes izies smaidīgs. Ļoti svarīgas ir zināšanas par tēmu, tiešām ļoti – lai apmeklētājs gidu nespēj “iebāzt maisā”, bet vēl svarīgāka ir novērotāja spēja, pārliecība par sevi, labsajūta, sevis pazīšana un sava darba mīlēšana un novērtējums. Bieži vien apmeklētājs nāk nevis pēc jaunām zināšanām, bet pēc sarunas, dialoga ar spilgtu, radošu, pārliecinātu par sevi personību.
Labs gids, tāpat kā labs muzejs ir apmeklētāja gaumes veidotājs, bet līdz ar to arī apmeklētāja pazinējs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru