Ideālais muzejpedagogs

Kāds ir ideāls muzejpedagogs?

Vai vispār var būt un vai vajag būt ideālam?

Un kā ideāls muzejpedagogs ietekmē apmeklētāja pieredzi muzejā?

Par šiem un citiem saistītiem jautājumiem 17.oktobrī diskutējām Latvijas Muzeju biedrības organizētajā seminārā “Muzejs kā pieredze: Ideālais muzejpedagogs”, kas norisinājās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Hēges zālē.

Vieta nebija izraudzīta nejauši. Lai arī nedrīkstētu pārlieku saslavēt institūciju, kurā pati strādāju (labāk, ka to darītu citi), tomēr gribot, negribot jāatzīst, ka LNMM ir viens no muzeju izglītības pionieriem Latvijā. Un šeit es nedomāju tikai programmas skolu grupām, vai kādai citai specifiskai mērķauditorijai.

Vairāku gadu garumā LNMM mērķtiecīgi ir veidojis izglītības piedāvājumu tā, lai visdažādāko vecumu, interešu un sociālo grupu pārstāvji spētu atrast ko interesantu un aizraujošu sev – gan skolēni un skolotāji, gan ģimenes, gan neformālās mācīšanās tīkotāji, gan tie, kas grib papildināt zināšanas mūža garumā, gan tie, kas vienkārši grib atpūsties un kvalitatīvi piepildītu laiku pavadīt muzejā.

Neapšaubāmi, netrūkst mums Latvijā labas prakses piemēru arī citos muzejos – gan lieliskās, atraktīvās skolēnu un ģimeņu programmas Latvijas Dabas muzejā, gan pieaugušo programmas Kino muzejā, lieliskie Madonas un Tukuma muzeju piedāvājumi, tāpat Motormuzejs, Bauskas pils muzejs, Okupācijas muzejs, Jāņa Akuratera muzejs un daudzi, daudzi citi.

Bet kas ir mācīšanās muzejā veiksmes faktors?

Neapšaubāmi, Personības!

Par personībām, tad arī diskutējām.

Iedvesmu semināram deva vienmēr radošā, dzirkstošā un enerģiskā kolēģe Diāna Dimza Dimme. Intervēju Diānu LMB mājas lapai, un, atbildot uz jautājumu, kāpēc tu mīli muzeju, viņa tik dabiski nonāca pie atbildes – nemīlēt muzeju ir tas pats, kas nemīlēt savu vecmāmiņu. Bez komentāriem! Tā ir piederības un pēctecības sajūta. Drošības un arī misijas sajūta.

Vai labs muzejpedagogs ir tas, kas mīl savu muzeju, vai svarīgāk ir mīlēt apmeklētāju? Man, kura ilgu laiku ir strādājusi ar apmeklētāju diendienā, šķiet, ka nevar mīlēt muzeju, nemīlot apmeklētāju (Pat visspītīgāko, neieinteresētāko un klīrīgāko. Tos nez kāpēc mīl un atcerās visspilgtāk). Un mīlēt, saprast, noskenēt apmeklētāju, piedāvāt to, kas viņu interesē un kas viņam šajā brīdī ir nepieciešamākais, nozīmē arī mīlēt muzeju.

Iespējams, tēma bija noteicošā tam, ka seminārs bija izcili izdevies – dzirkstošs, radošs, diskusijām un jautājumiem pilns, interaktīvs. Lektori bija lieliski, klausītāji radoši un līdzdarboties griboši. Diskusijas auglīgas un saturīgas. Iespējams, mērķauditorijas dēļ – tie taču bija ideālie, radošie, sprēgājošie interpretācijas speciālisti, kas ir muzeja seja, muzeja ausis, muzeja mutes, kas ikdienā nodarbojas ar interpretāciju – skaidrošanu, mācīšanu, izglītošanu, bagātināšanu, tulkošanu.

Semināra uzstādijumu izpildījām, jo mērķis bija ne tikai dalīties labās prakses piemēros, bet arī mēģināt ideālā muzejpedagoga formulu izveidot. Katram savu un visiem kopēju. Katram semināra dalībniekam bija aizraujošas, pieredzē balstītas teorijas par to, kas ir ideāls muzejpedagogs.

LNMM Muzejpedagoģes, mākslinieces Diānas Dimzas Dimmes formula “Gribu nevis ideālu, bet dzīvu!”

Svarīga un ielāgojama Diānas atziņa, ka muzejpedagogs darbojas komandā. Idejas rodas daloties ar kolēģiem, pārrunājot, diskutējot, strīdoties un analizējot.

Juris Alsknis no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja pat izstrādājis 10 baušļus, kurus īstenojot var tuvoties ideālajam muzejpedagogam. Jurim nu gan nebūtu jāuztraucās. Tieši tāpat kā Diāna, viņš nav redzēts nokārtu degunu, sakot, ka amats ir apnicis un pats nonācis rutīnas varā. Bet, iespējams, ideālums slēpjas arī tajā, ka viņi lieliski apzinās, ka pēc kāda laika, nepilveidojoties un neuzņemoties risku, jaunus izaicinājumus, jebkurš, pat ideālākais pedagogs riskē ar nonākšanu rutīnā, tāpēc viņi klusiņām dara visu, lai no nepieļautu.

Strādājot komandās, semināra dalībnieki veidoja savas ideālā muzejpedagoga formulas. Rezultāti?!

Zināšanas + Profesionāli pilveidojas + Stils + Labsirdīgs + Harizmātisks + Spēj riskēt + Kontrolē situācijas + Emocionāli stabils + Laimīgs + atraktīvs + nenoguris

Noslēgumā:

Savukārt, mans Ideāls muzejpedagogs = attieksme + profesionalitāte + pieredze + novērotāja spējas + jūtīgums + misijas apziņa + stils + spēja un vēlēšanās uzņemties riskus + izaicinājums + kopīgas valodas atrašana

Bet kā jebkurš profesionālis, arī muzejpedagogs nevar būt ideāls bez izaicinājumiem = dažāda vecuma mērķauditorijas + dažādi sociālie slāņi + kultūru atšķirības + jaunas metodes un pieejas + atvērtība jaunām idejām + un galvenais PROFESIONĀLĀ PILNVEIDOŠANĀS!

Paldies Jums mīļie! Jūs bijāt patiesi iedvesmojoši!

Muzejs un voluntieri

Voluntieru programmas Latvijas muzejos vēl nav kļuvušas par tradīciju.  Kaut arī bieži dzirdu no daudziem muzeju kolēģiem par lieliskiem voluntieriem, piemēram Kino muzejā, Fotogrāfijas muzejā u.c. Ir jau arī tā, ka paši daudz un dažādi voluntējam, veidojot papildprogrammas, koordinējot projektus un aktivitātes, iesaistoties sabiedriskās domas veidošanā un muzejus pārstāvošās organizācijās. Bet masveidā par programmām, un vēl ar tradīciju, pagaidām runāt pāragri.

Viena no nedaudzām, kas nedaudz transformējoties, attīstoties un skaitliski augot, manuprāt, uzskatāma par Īstu Voluntieru programmu ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Voluntieru  jeb Vēstnešu programma. Izveidojusies 2009.gadā kā atbilde uz ekonomisko krīzi ar mērķi iesaistīt kultūras aktivitātēs aktīvus, darbīgus cilvēkus, kuri uz brīdi zaudējuši darbu. Šis pirmais posms, uz entuziasmu no abām pusēm balstīts, bija interesants un iedvesmojošs. Muzejs daudz ko uzzināja par sevi – ar skatu no malas, voluntieri – daudz ko par muzeju, kultūras mantojumu un muzeja pakalpojumiem. Un patiešām lieliski voluntieri – kas tulkoja, maketēja draugiem pieņemamā stilā, informēja radus, draugus un paziņas par muzejā notiekošo un, GALVENAIS, arī paši pilveidojās – nāca uz lekcijām, nodarbībām, eksursijām, izstāžu atklāšanām.  Ideju un zināšanu apmaiņas process notika. Voluntēšana jau arī ir domu, darbu, ideju apmaiņa. Paldies pirmajiem Muzeja vēstnešiem, Jūs mūs iedvesmojāt!

LNMM radās papildināta, uzlabota un, ceru,  ilgtsējīga un iekļaujoša programma, saglabājot Muzeja vēstnešu nosaukumu. Programma joprojām veidojas un attīstās. Mācās – gan koordinatori, gan voluntieri. Mācās gan no savām kļūdām, gan Rietumu kolēģu veikuma – tiekoties, diskutējot, lasot, piedaloties.

Programmai šogad un līdz 2013. gadam gaidāms liels izaicinijums. 2010.gadā kādā konferencē Kopenhāgenā, tiekoties ar Budapeštas mākslas muzeja kolēģi, radās doma par kopīgu senioru voluntieru projetu. Budapeštas muzejs ko līdzīgu divus iepriekšējos gadus bija darījis ar Mančestras muzeju.

Pirms dažām nedēļām saņēmām ziņu, ka mūsu Grundtvig Senioru Voluntieru mobilitātes projekts ir atbalstīts. Un nozīmē tas to, ka šoreiz nevis speciālisti brauks papildināt zināšanas, bet gan muzeja lietotājs – seniors voluntieris, kas būs darbojies un voluntējis LNMM un izcīnijis iespēju 3 nedēļas pavadīt radniecīgā institūcijā Budapeštā – novērot, mācīties, stāstīt par mūsu pieredzi un atvest jaunas zināšanas un jaunu pieredzi arī uz Latviju. Labākais piemērs, kā muzejs var ne tikai mācīt, bet arī mācīties. Mācīties no citiem caur sava lietotāja / voluntiera pieredzi un novērojumiem.  Izaicinājums, bet reizē prieks un gandarījums. Un šis projekts ir tikai viens no nedaudzajiem voluntieru projektiem Eiropas muzejos Eiropas Savienības Brīvprātīgā darba gada 2011 ietvaros.