Muzeja sociālā loma

Par muzeju sociālo nozīmi jeb lomu esmu domājusi jau pietiekami ilgi. Par to, ka muzejs nav tikai retu priekšmetu krātuve. Neapšaubāmi, krājums, vērtības, ko muzeji kolekcionē, saglabā, rāda apmeklētājam, ir galvenais muzeja pastāvēšanas nosacījums. Ja nebūtu priekšmetu krājuma, mēs tikpat labi muzeju varētu pārkvalificēt par bibliotēku, arhīvu, kultūras namu utt. Krājums ir muzeja esības pamats, bet ar to vien muzejs nekļūst par muzeju tā sociālās lomas nozīmē, iespējams, tikai par retu mantu krātuvi.

Jau tikko sākot strādāt muzejā, mani nelika mierā doma, ka muzejs ir kaut kas vairāk, daudz vairāk. Ka muzejam kā institūcijai ir liela, patiesībā milzīga, ietekme, jo muzejs ir ne tikai kolektīvās / sociālās atmiņas glabātājs, bet arī veidotājs. Arī gaumes, identitātes un pilsoniskuma veidotājs.

Muzeja sociālo nozīmību vērtējot, jāmin ne tikai kolekcionēšanas, bet arī izglītojošā funkcija, ne tikai mantojuma glabāšana, bet arī radošums un inovativitāte tā izzināšanā. Tikai caur dažādā apzināšanos un izprašanu, caur salīdzināšanu un diskusijām, mēs kļūstam atvērtāki pasaulei, iecietīgāki pret svešādo un savādo.

Muzejiem ir milzīgs potenciāls. Un šis potenciāls tikai pieaugs. Jo modernāka sabiedrība mēs tapsim, jo vairāk mēs meklēsim un izcelsim tradīcijas, mantojumu.

Idejas virmo gaisā un tās jāspēj uztvert. Jau ilgāku laiku domājot par muzeja ekonomisko vērtību (lai cik pašlaik neizmērāma tā šķistu pētījumu trūkuma dēļ), pirms nepilnām 2 nedēļām, piedaloties ikgadējā Eiropas Muzeju organizāciju sadarbības tīkla sanāksmē Atēnās, manās rokās nonāca Nederlandes kolēģu veikums – pētījums “Muzeju sociālais nozīmīgums” (The Social Significance of Museums). Pētījumās tiek balstīts uz piecām muzeja kā institūcijas vērtībām:

Kolekciju vērtība,

Piederības vērtība,

Izglītojošā vērtība,

Pieredzes vērtība,

Ekonomiskā vērtība.

Un analizējot šīs vērtības muzeju kontekstā, jāatzīst, ka muzejam ideālā gadījumā piemīt / jāpiemīt visām šīm 5 vērtībām un, iespējams, mēs spējam nodefinēt vēl kādu citu, papildinošo, vērtību. Īstenojot šīs piecas vērtības, muzeji dod savu unikālo ieguldījumu – kā sektors kopumā, sadarbībā ar valdību, ar izglītības iestādēm, medijiem, privāto sektoru un sabiedrību kopumā.

Svarīgi, ka pie apmeklētāja, kā visu vērtību mēra pieturas arī Rakstniecības un mūzikas muzeja vadītāja Ilze Knoka, intervijā LMB mājaslapai (intervija mājaslapā drīzumā). Vēl sarunā ar Ilzi secinājām, ka, lai sektorā notiktu izaugsme, nepieciešams uzlabot mēhānismus, kā mēram sava darba efektivitāti. Šeit mēs atkal nonākam ne tikai pie pieredzes vai kolekciju vērtības, bet, galvenokārt, pie ekonomiskās vērtības. Tajā pašā laikā atceroties, ka tikai tad, ja muzejam ir profesionāli veidotas izstādes, iekļaujošas programmas un sakārtota infrastruktūra, mēs varam runāt arī par ekonomisko atdevi.

Laikam vissāpīgākā atziņa, ka visus šos gadus ne pārvaldītāji, ne paši muzeji īsti ekonomiskās atdeves kategorijās nav domājuši. Muzeju infrastruktūra pagaidām noplicināta, algu jautājums zem katras kritikas un kaut vai šie divi pieminētie apstākļi liedz optimistiski skatīties uz tēla veidošanu un no tā izrietošo vēlēšanos šajos objektos tieši vai netieši tērēt.

Tomēr ir arī gandarījumu sniedzoši piemēri – gaidāmā LNMM rekonstrukcija, Rakstniecības un mūzikas muzeja pārbūve, tikko atklātais Mākslas muzejs Rīgas birža un nedaudzie rekonstruētie muzeji reģionos. Īstenojot infrastruktūras ieceres un iekārtojot muzejus balstoties jaunās, iekļaujošās un uz atvērtu muzeju orientētās stratēģijās, arī daudz pieminētajai ekonomiskajai vērtībai vienkārši neizbēgami jābūt.

Nevaru atturēties no kārdinājuma, piesaucot 5 vērtības un jauna tipa domāšanu, ierosināt izdarīt ļoti elementāru, bet tālejošu aprēķinu. Tikai iedomājieties, ka muzeji atceltu ieejas maksu skolēniem pastāvīgo ekspozīciju, kas ir daļa no mācību satura, apmeklējumam. Pašlaik skolēni par ieeju maksā pārdesmit santīmus. Paredzu, ka skolu grupu apmeklējuma skaits gada laikā pieaugtu vismaz 5 reizes. Iespaidīgs skaitlis statistikai. Un šeit neliela mārketinga viltība, skolēni taču visbiežāk nāk grupās un par nodarbību maksā vēl papildus, un krietni lielāku summu nekā par ieejas biļeti. Tātad, ja piecas reizes palielinās skolēnu skaits, tad palielināsies arī grupu apmeklējumu skaits, un muzejs sāks “pelnīt” par novadīto programmu, eksursiju nodarbību skaitu. Un 5 reizes vairāk jauno pilsoņu (gan krievu, gan latviešu, gan citu tautību) atnāks uz muzeju, paplašinās savu redzesloku un, iespējams, ja jūs būsiet bijuši gana izveicīgi un profesionāli, atvedīs uz muzeju arī savas mammas, tētus, omes un opjus.

Iespējams, tā ir tikai virspusēja kalkulācija, bet man šķiet, ka tas varētu būt pirmais solis vērtības radīšanai (ne tikai izglītojošās vai pieredzes, bet arī ekonomiskās). Tikai nedaudz mārketinga domāšanas un spēja redzēt 2 soļus uz priekšu.

Domājot ārpus kastes (Thinking out of the box)

Oktobra sākumā apmeklēju konferenci “Atvērts muzejs” (Open Museum) Tamperē, Somijā. Maza, diezgan pelēcīga pilsēta, bet muzeji ar “atvērtiem” muzeju profesionāļiem. Atvērtiem izaicinājumiem, dinamiskai attīstībai, riskēšanai, profesionālai attīstībai un domu apmaiņai. Arī ambiciozi. Jo šajā mazpilsētā organizētajā muzeju konferencē piedalījās apmēram 200 muzeju speciālisti no vairāk nekā 30 valstīm (ieskaitot arī Kanādu, ASV). Ieradušies, lai diskutētu par 21.gadsimta muzeju.

Referātos, darba grupās un vēlāk arī neformālajās sarunās kā neatņemama 21.gadsimta muzejam nepieciešama īpašība tika minēta “atvērta domāšana”, kas paredz to, ka muzejs nebaidās riskēt, ka muzejs nav neitrāla vieta, ka muzejs dzird un tikai tad rīkojas (dzird savu lietotāju viedokli).

Mani trīs lielākie šīs konferences ieguvumi:

1. Austrālijas muzeju speciālistes Dr. Lindas Kelly (Audience Research Manager at the Australian Museum) referāts par 21.gadsimta muzeju.

Dr. Linda Kelly, analizējot 21.gs. muzeju, izdalīja trīs muzeju darbības laukus – fizisko, virtuālo (on-line) un mobilo. Kā jaunu izaicinājumu muzejiem īpaši uzsverot trešo darbības lauku, jo patreiz muzeju lietotājs pāriet uz aktīvu pasaules izzināšanu ar mobilajām interneta ierīcēm.

Linda Kelly savā priekšlasījumā atgādina, ka muzeja apmeklējuma laikā apmeklētājs veido pats savu nozīmi redzētajam un konstruē stāstus atkarībā no zināšanām, dzīves pieredzes, vecuma un interesēm.

Zīmīgi, ka viss, kas saistās ar tehnoloģiju progresu, nevar tikt uzlūkots tikai kā tehnoloģiju attīstība, kas uz muzejiem var arī neattiekties. Tehnoloģiju progress pieprasa arī muzeju darba psiholoģijas un stila maiņu – produktu un pakalpojumu formātā. Muzeja galvenā vērtība ir priekšmets un tā stāsts, un lietojot jauno tehnoloģiju un mobilo ierīču aplikāciju iespējas, muzeji spēj radīt pievienoto vērtību priekšmetiem, stāstiem, ekspogrāfijai. Arī sasniedzot un uzrunājot “citādo” apmeklētāju vai līdz šim ne-apmeklētāju.

Galvenā atziņa no Lindas Kelly referāta par 21.gadsimta muzeju – apmeklētājs ir gan savas pieredzes, gan muzeja apmeklējuma arhitekts. Svarīgi, ka muzejs un apmeklētājs kļūst par partneriem.

2. Asociētā profesore Christina Kreps no Denveras universitātes, kura, piedaloties “Starpkultūru dialoga” darba grupā, liberalizēja manu domāšanu attiecībā uz muzeju ētiku un kanoniem;

Galvenais uzstādījums - muzejam skaidri jāpzinās sava misija un vērtības. Taču muzeja ētika jāskata kontekstā. Routledge izdevniecība tikko laidusi klajā jaunu izdevumu “Muzeju ētika” (Museum ethics. Redefining Ethics fot the Twenty-First Century Museum, 2011, ed. Janet C, Marsyine), ko Christina Kreps dēvē par jauna veida muzeoloģiju. Muzeja ētikai noteikti jābalstās uz pamatnostādnēm, bet ne visas situācijas ir vienveidīgas un standartizētas. Ētiskās normas nav nemainīgas arī tradicionāli par konservatīvu devētajā muzeju sektorā. Tiek uzsvērta situācijas unikalitāte. Tāpat tiek uzsvērta nepieciešamība līdz šim plaši lietotā jēdziena “labas prakses piemērs” vietā lietot normatīvi atvērtāku “atbilstošas prakses” jēdzienu.

Christina Kreps ir pārliecināta par nepieciešamību domāt “atvērti”: attieksmju, uzskatu, darbības stilu nemitīga vērtēšana un atbilstošāko prakšu īstenošana.

3. “Starpkultūru dialoga” darba grupas diskusijas (atskaitot mani šajā darba grupā piedalās Vācijas, Anglijas, Itālijas, Kanādas un Austrijas muzeju kolēģi).

Globalizētajā pasaulē arvien pārliecinošāk tiek pausts viedoklis par starpkultūru dialoga lomu un nepieciešamību muzejos. Par muzeju kā ideālu platformu starpkultūru dialoga veidošanai, attīstīšanai, tolerantas, izglītotas un atvērtas sabiedrības veicināšanai diskutē visur – sākot no muzeju konferencēm, semināriem un nacionālo valstu valdībām, valdības deklarācijas veidojot, līdz pat diskusijām un darba grupām Eiropas institūciju līmenī. 20. un 21.oktobrī, piedaloties Eiropas Kultūras forumā 2011, Briselē, starpkultūru dialoga tēma, tostarp arī muzejos, bija dienas kārtībā.

Šobrīd aktuāli Ir dažādi starpkultūru dialoga izaicinājumi. Vieniem jārod dialogs ar tikko valstī iebraukušiem un uz dzīvi apmetušamies “potenciālajiem pilsoņiem”, ko problematizē aktuālā un brīžiem neprognozējamā imigrantu plūsma valstī (piem., Itālijā vai Vācijā). Latvijā, savukārt, dialogs jārod ar vēsturiski izveidojušos minoritāti, kas pat vairs viennozīmīgi nav nosaucama par minoritāti. Un tas atkal pieprasa “atvērtu” domāšanu.

Viena no atziņām, kas, manuprāt, mums kā jaunai, bet nacionāli diezgan kareivīgi noskaņotai valstij jāņem vērā, ir tā, ka mūsu katra kā indivīda identitāte ir nemitīgā mainībā, tāpēc jāatcerās, ka arī nācijas identitāte laika gaitā mainās, pilnveidojās, nobriest un attīstās.

Zīmīgi, ka arī citām valstīm jautājums par pareizās atbildes vai vienas vienīgas taisnības atrašanu noteiktos vēsturiskos brīžos kļūst īpaši aktuāls, bet atkal der atcerēties, ka starpkultūru dialogs nenozīmē konsensusa atrašanu. Konfliktsituācijas attīsībai ir pat svarīgas, un muzeji nav neitrālas vietas. Muzejs ir diskusiju un viedokļu apmaiņas vieta. Un muzejs, ņemot par pamatu tos bagātīgos nacionālos un starptautiskos resursus, ko tas glabā, var nodrošināt veiskmīgus apstākļus starpkultūru dialogam – diskusijām par identitāti, piederību un dažādību. Atvērts muzejs nepārstāv vienu konkrētu sabiedrības slāni, - muzejs ir daudzbalsīgs un atvērts dažādībai.

Domāsim ārpus kastes, domāsim atvērti!