Muzeja sociālā loma

Par muzeju sociālo nozīmi jeb lomu esmu domājusi jau pietiekami ilgi. Par to, ka muzejs nav tikai retu priekšmetu krātuve. Neapšaubāmi, krājums, vērtības, ko muzeji kolekcionē, saglabā, rāda apmeklētājam, ir galvenais muzeja pastāvēšanas nosacījums. Ja nebūtu priekšmetu krājuma, mēs tikpat labi muzeju varētu pārkvalificēt par bibliotēku, arhīvu, kultūras namu utt. Krājums ir muzeja esības pamats, bet ar to vien muzejs nekļūst par muzeju tā sociālās lomas nozīmē, iespējams, tikai par retu mantu krātuvi.

Jau tikko sākot strādāt muzejā, mani nelika mierā doma, ka muzejs ir kaut kas vairāk, daudz vairāk. Ka muzejam kā institūcijai ir liela, patiesībā milzīga, ietekme, jo muzejs ir ne tikai kolektīvās / sociālās atmiņas glabātājs, bet arī veidotājs. Arī gaumes, identitātes un pilsoniskuma veidotājs.

Muzeja sociālo nozīmību vērtējot, jāmin ne tikai kolekcionēšanas, bet arī izglītojošā funkcija, ne tikai mantojuma glabāšana, bet arī radošums un inovativitāte tā izzināšanā. Tikai caur dažādā apzināšanos un izprašanu, caur salīdzināšanu un diskusijām, mēs kļūstam atvērtāki pasaulei, iecietīgāki pret svešādo un savādo.

Muzejiem ir milzīgs potenciāls. Un šis potenciāls tikai pieaugs. Jo modernāka sabiedrība mēs tapsim, jo vairāk mēs meklēsim un izcelsim tradīcijas, mantojumu.

Idejas virmo gaisā un tās jāspēj uztvert. Jau ilgāku laiku domājot par muzeja ekonomisko vērtību (lai cik pašlaik neizmērāma tā šķistu pētījumu trūkuma dēļ), pirms nepilnām 2 nedēļām, piedaloties ikgadējā Eiropas Muzeju organizāciju sadarbības tīkla sanāksmē Atēnās, manās rokās nonāca Nederlandes kolēģu veikums – pētījums “Muzeju sociālais nozīmīgums” (The Social Significance of Museums). Pētījumās tiek balstīts uz piecām muzeja kā institūcijas vērtībām:

Kolekciju vērtība,

Piederības vērtība,

Izglītojošā vērtība,

Pieredzes vērtība,

Ekonomiskā vērtība.

Un analizējot šīs vērtības muzeju kontekstā, jāatzīst, ka muzejam ideālā gadījumā piemīt / jāpiemīt visām šīm 5 vērtībām un, iespējams, mēs spējam nodefinēt vēl kādu citu, papildinošo, vērtību. Īstenojot šīs piecas vērtības, muzeji dod savu unikālo ieguldījumu – kā sektors kopumā, sadarbībā ar valdību, ar izglītības iestādēm, medijiem, privāto sektoru un sabiedrību kopumā.

Svarīgi, ka pie apmeklētāja, kā visu vērtību mēra pieturas arī Rakstniecības un mūzikas muzeja vadītāja Ilze Knoka, intervijā LMB mājaslapai (intervija mājaslapā drīzumā). Vēl sarunā ar Ilzi secinājām, ka, lai sektorā notiktu izaugsme, nepieciešams uzlabot mēhānismus, kā mēram sava darba efektivitāti. Šeit mēs atkal nonākam ne tikai pie pieredzes vai kolekciju vērtības, bet, galvenokārt, pie ekonomiskās vērtības. Tajā pašā laikā atceroties, ka tikai tad, ja muzejam ir profesionāli veidotas izstādes, iekļaujošas programmas un sakārtota infrastruktūra, mēs varam runāt arī par ekonomisko atdevi.

Laikam vissāpīgākā atziņa, ka visus šos gadus ne pārvaldītāji, ne paši muzeji īsti ekonomiskās atdeves kategorijās nav domājuši. Muzeju infrastruktūra pagaidām noplicināta, algu jautājums zem katras kritikas un kaut vai šie divi pieminētie apstākļi liedz optimistiski skatīties uz tēla veidošanu un no tā izrietošo vēlēšanos šajos objektos tieši vai netieši tērēt.

Tomēr ir arī gandarījumu sniedzoši piemēri – gaidāmā LNMM rekonstrukcija, Rakstniecības un mūzikas muzeja pārbūve, tikko atklātais Mākslas muzejs Rīgas birža un nedaudzie rekonstruētie muzeji reģionos. Īstenojot infrastruktūras ieceres un iekārtojot muzejus balstoties jaunās, iekļaujošās un uz atvērtu muzeju orientētās stratēģijās, arī daudz pieminētajai ekonomiskajai vērtībai vienkārši neizbēgami jābūt.

Nevaru atturēties no kārdinājuma, piesaucot 5 vērtības un jauna tipa domāšanu, ierosināt izdarīt ļoti elementāru, bet tālejošu aprēķinu. Tikai iedomājieties, ka muzeji atceltu ieejas maksu skolēniem pastāvīgo ekspozīciju, kas ir daļa no mācību satura, apmeklējumam. Pašlaik skolēni par ieeju maksā pārdesmit santīmus. Paredzu, ka skolu grupu apmeklējuma skaits gada laikā pieaugtu vismaz 5 reizes. Iespaidīgs skaitlis statistikai. Un šeit neliela mārketinga viltība, skolēni taču visbiežāk nāk grupās un par nodarbību maksā vēl papildus, un krietni lielāku summu nekā par ieejas biļeti. Tātad, ja piecas reizes palielinās skolēnu skaits, tad palielināsies arī grupu apmeklējumu skaits, un muzejs sāks “pelnīt” par novadīto programmu, eksursiju nodarbību skaitu. Un 5 reizes vairāk jauno pilsoņu (gan krievu, gan latviešu, gan citu tautību) atnāks uz muzeju, paplašinās savu redzesloku un, iespējams, ja jūs būsiet bijuši gana izveicīgi un profesionāli, atvedīs uz muzeju arī savas mammas, tētus, omes un opjus.

Iespējams, tā ir tikai virspusēja kalkulācija, bet man šķiet, ka tas varētu būt pirmais solis vērtības radīšanai (ne tikai izglītojošās vai pieredzes, bet arī ekonomiskās). Tikai nedaudz mārketinga domāšanas un spēja redzēt 2 soļus uz priekšu.