Šogad, 19.maijā, Muzeju nakts Latvijā notiks jau astoto gadu. Mēdzam šo akciju dēvēt par tradīciju un, kā aprakstos min akcijas organizatori, par muzeju dāvanu sabiedrībai – Latvijas iedzīvotājiem un viesiem.
Tā kā līdz šim esmu savā muzejā organizējusi gandrīz visas Muzeju naktis, izņemot vienu, kad biju prom no Latvijas garākā studiju atvaļinājumā, varu pārliecinoši teikt, ka esmu akcijas draugu un atbalstītāju pulkā, tomēr…
Jau minēju, ka šogad akcija notiks astoto gadu un, kā jebkurai iniciatīvai, arī šai akcijai jāmainās laikam līdzi, jāpilnveidojas, jātop izvērtētai un uzlabotai. Lai nepārvēstos vien par ķeķsīti muzeju plānotājā vai par "ko tad jūs šogad īsti piedāvājat?" apmeklētāju retorikā.
Izvērtējot Muzeju nakts tradīciju Latvijā, gribu minēt pozitīvo un dažus, manuprāt, apsvēršanas vērtus uzlabojumus.
Sākšu ar lielāko plusu - šo astoņu gadu laikā Muzeju nakts ir kļuvusi par lielāko, pozitīvāko un ilgtermiņā darbojošos Muzeju zīmolu. Muzeju nakts ir spējusi lauzt aizspriedumus, stereotipus, vienot un saliedēt dažādas etniskās grupas, un vienkārši būt par lielisku, mūsdienīgu kultūras pasākumu.
Lielākais izaicinājums, manuprāt, un to atkal secinu no pieredzes, ir apmeklētāju skaita pieaugums. Vismaz lielie Rīgas muzeji ar katru gadu pieaugošo apmeklētāju skaitu vairs vienkārši nevar satilpināt, nerunājot jau par īpašu programmu piedāvāšanu. Ar nostaļgiju atceros pirmās Muzeju naktis, kad apmeklētāju skaits bija kontrolējamā robežās. Tika organizētas speciālas tematiskas ekskursijas, radošās darbnīcas, tika aicinātas mūzikas grupas un muzejos improvizētas kafejnīcas. Tad muzejs uz nakti pārtapa par īstu mākslas, mūzikas, radošuma un dzīves baudīšanas vietu. Cilvēki uzkavējās vairākas stundas vienā muzejā un interesanti pavadīja laiku. Gandarījums bija gan organizatoriem, gan apmeklētājiem.
Vakar, kad apmeklēju Muzeju nakti Bozarā, Briselē, un pavadīju tur gandrīz 3 stundas, baudot mākslu un mūziku un nesteidzīgi malkojot vīnu, vērojot tikpat mierīgi vakara gaitu baudošos cilvēkus mums apkārt, to ar nostaļģiju atcerējos. Gan mums, gan viņiem tas bija notikums. Ar zināmām bažām jāsecina, ka Latvijā ar katru gadu Muzeju naktī pieaug ne tikai apmeklētāju skaits, bet arī muzeja apmeklējuma ātrums. Tāds īsts maratons – “cik muzejus paspēji apskatīt?”,- “jau piecus, bet vēl jāpaspēj apskatīt citi trīs!”. Tā ir reāla dzirdēta saruna. Un šeit nonākam pie tā, ka, lai gan Briseles Muzeju nakts tika dēvēta par Muzeju nakts drudzi, man tā vairāk atgādināja mierīgu, sakārtotu kultūras mantojuma baudīšanu netradicionālā diennakts laikā, piedāvājot īpašu programmu, kurpretim pēdējo gadu pašmāju Muzeju nakts (vismaz Rīgā) akcijas jau gandīz varētu dēvēt par “drudzi”.
Ir jau arī saprotama akcijas rīkotāju dilemma. No vienas puses, gribam pievienoties Francijas organizētajai akcijai, kas nosaka, ka Muzeju nakts apmeklējums ir bezmaksas, gribam arī apmeklējuma skaitu uzaudzināt, jo, būsim godīgi, daži netik populāri muzeji šīs nakts laikā savu gada apmeklējuma skaitu dubulto; tajā pašā laikā katru gadu runājam arī par akcijas piedāvājuma un apmeklējuma pieredzes kvalitāti. Zināms, ka arvien vairāk muzejos akcijas laikā ir pieejamas tikai ekspozīcjas, izstādes vai tikai daļa no muzeja, nepiedāvājot neko īpašu, jo apmeklētāju skaits jau tā pārlieku liels. Bet, jautāsiet, ja jau kvalitāte plok, kāpēc cipari rāda pretējo? Manuprāt, tam ir vairāki aspekti. Joprojām, arī bez īpašā piedāvājuma sniegšanas, daudzi muzeji šajā naktī reizi gadā kļūst draudzīgāki, mīlīgāki un apmeklētājiem pieejamāki. Otrs aspekts – plūstot lielā cilvēku masā muzejs var vairs nelikties tik biedējošs kā, iespējams, tas varētu likties, ja plānojat četrdesmit gadu vecumā to apmeklēt pirmo reizi, pārvarot visas ar to saistītās barjeras - psiholoģiskās, emocionālās, fiziskās utt. Treškārt, noplicinātajā Latvijas ekonimiskajā situācijā, arī bezmaksas ieejas nosacījums nospēlē būtisku lomu, jo informācijas vakuums joprojām ir nesamērīgi liels un daļa apmeklētāju tā arī var neuzzināt, ka atnākt un apskatīt šo visu mierīgi un bez maratona varētu maksājot tikai latu vai pārdesmit santīmus. Daudzi to noteikti izmantotu, īpaši tie, kas katru gadu iebilst, ka šādā masā muzeju apskatīt nav iespējams, bet kopā ar šo masu tomēr steidz izmantot piedāvājumu. Tomēr apzinos, ka daudziem arī šis lats ikdienā ir liela summa par muzeja apmeklējumu, īpaši, ja jānāk kopā ar trim mazuļiem. Raugoties no šī skatupunkta, Muzeju nakti tiešām varam uzlūkot par muzeju dāvanu sabiedrībai. Šeit nu nonāku pie manis jau minētās nepieciešamības veikt uzlabojumus, kaut gatavu atbildi šoreiz nevaru sniegt, jo tas, manuprāt, jāizdara nozarei, organizatoriem, visām iesaistītām pusēm kopā, izvērtējot pasākumu pēc būtības. Bet apmeklētāju plūsmas regulēšanas un kvalitātes uzlabošanas jautājums ir dienas kārtībā. Vai tā būtu iepriekšēja reģistrēšanās pasākumam un bezmaksas ieejas karšu savlaicīga rezervēšana, vai alternatīvas maksas Muzeju nakts organizēšana? Ak jā, vakardienas Muzeju nakts drudzis Briselē iepriekšpārdošanā maksāja 8 eiro, savukārt, ja biļeti kāds gribēja iegādāties pasākuma dienā, tie jau bija 12 eiro (salīdzināšanai, 8 eiro maksā ieejas biļete uz muzeja izstādi, piemēram, Magrita muzejā). Nopērkot Muzeju nakts biļeti bija iespēja apmeklēt 24 Briseles muzejus, braukt bezmaksas norīkotajā autobusā un bonusā līdz marta beigām bez maksas var apmeklēt vēl vienu muzeju pēc izvēlēs, uzrādot Muzeju nakts biļeti. Runājot par apmeklētājiem, tie nebija Latvijas desmiti tūkstošu vienā muzejā, bet es tomēr par akcijas apmeklētāju trūkumu nesūdzētos,- apmeklētāju bija pietiekami, lai organizatori justos apmierināti, muzeju ekspozīcijas un mikroklimats nebūtu apdraudēts un apmeklētāji justos gaidīti un atpūtušies.
Daudzi varētu teikt, ka šī ir tikai lielo muzeju problēma. Iespējams, esmu pat dzirdējusi viedokli, ka muzejus jau neviens nespiež piedalīties, ka muzeji paši var izvēlēties cik daudz rādīs, ko rādīs, cik daudz apmeklētājus laidīs muzejā utt. Jā, tā ir katra muzeja atbildība, bet reizē arī visu mūsu kopējā atbildība, ja reiz organizējam kopēju, visu Latvijas muzeju Muzeju nakti. Un, ja kādam vai vairākiem no lielās muzeju saimes ir konstruktīvi iebildumi, ierosinājumi, neskaidrības, tad būtu nepieciešamība sēsties pie sarunu galda un mēģināt meklēt risinājumus.
Iepriekš jau minēju, ka viennozīmīgi esmu Muzeju nakts idejas atbalstītāju pusē, motivāciju smeļot akcijas potenciālā veidot dialogu ar sabiedrību, veicināt iecietību un kopības sajūtas radīšanu, bet brīdī, kad liekas, ka dialogs nedaudz buksē, kad liekas, ka iestājusies inerce un mēs nevis vērtējam un rosinām uzlabojumus un kopā tos arī izdarām, bet atstājam lietas pašplūsmā, liekas pareizi atgādināt pašai sev un nozares kolēģiem - pārmaiņas nenotiek pašas no sevis, bet ir jāpieņem drosmīgi lēmumi, kur samierināšanās nav uzlabojumu formula.
Jāsaka, ka starptautiskās Muzeju nakts laikā līdz šim vienmēr strādājot pašai savā muzejā, man nav bijusi iespēja apmeklēt šo bezmaksas akciju citās valstīs. Tomēr ir palaimējies pabūt nu jau trīs alternatīvās muzeju naktīs - Berlīnē, Stokholmas Modernās mākslas muzejā un Briselē. Visās bija jāpērk Muzeju nakts pase - ieejas karte. Un ne par vienu no šīm akcijām es nevaru teikt, ka man būtu bijis žēl samaksātās naudas, jo visur tā ir bijusi simboliska, aptuveni tik pat cik būtu izmaksājusi ieejas biļete vienā muzejā, toties kvalitāti, apmeklētāju blīvumu un pēcsajūtu tas ir ietekmējis būtiski. Nav izslēgts, ka izpelnos šašutuma pilnu reakciju, bet es būtu par simboliskas samaksas ieviešanu arī Latvijas Muzeju naktī, pat ja tas nozīmētu Muzeju nakts datuma pārcelšanu. Iegūtos līdzekļus, savukārt, rosinātu novirzīt apsardzei. Nevis, lai radītu policejisku sajūtu, bet lai radītu respektu un drošības sajūtu ne tikai apmeklētājiem, bet arī muzeju speciālistiem, jo mēs šajā naktī darām pieejamu plašām sabiedrības masām mūsu unikālo kultūras mantojumu, mūsu nācijas identitāti veidojušās un joprojām veidojošās vērtības.
Tai pat laikā rosinātu daudz lielāku uzmanību no jauna pievērst Starptautiskajai muzeju dienai 18.maijā, kad profesionālie muzeji tradicionāli ir atvērti sabiedrībai bez maksas.
Zinot, ka šis ir laiks, kad Latvijas muzeji strādā pie Muzeju nakts programmām, gribu novēlēt, lai, neaizmirstot pieejamības, krājuma popularizēšanas un draudzīguma, atvērtības un iekļaujoša muzeja aspektus, muzeji tomēr izvērtē savas iespējas un veido programmas, kas ir cieņpilnas, kvalitatīvas un profesionālas, domājot ne tikai par apmklētāju, bet arī par muzeju speciālistiem, ieguldījumu, atdevi un gandarījumu - gan muzejiem, gan apmeklētājiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru